Ang Pagdadalaga ni Maximo Oliveros
Es nepavisam nebrīnītos, ja izrādītos, ka esmu vienīgais cilvēks Latvijā, kas ir redzējis filmu "The Blossoming of Maximo Oliveros". Ja kāds, izņemot mani, to ir redzējis, viņš droši vien ir gejs un/vai transpersona. Tiesa, es neesmu ne viens, ne otrs, bet šo filmu esmu noskatījies. Tā ka, iespējams, šāda loģika īsti nedarbojas.
Katrā ziņā "Maksimo Oliverosa nobriešana (uzplaukšana)" nav viena no tipiskākajām filmām kino vēsturē. Ne tādā ziņā, ka tā būtu pārsteidzoši oriģināla, bet es nedomāju, ka pasaulē ir tūkstošiem filipīniešu filmu par pusaugu gejiem/transpersonām, kas iemīlas pilsētas jaunajā policistā. Šī ir viena no tām filmām.
Maksimo Oliveros ir 12 gadus vecs zēns (?), kura māte ir mirusi, bet tēvs kopā ar diviem vecākajiem brāļiem vada veiksmīgu kabatzagļu biznesu, pamatā specializējoties uz mobilajiem telefoniem. Maksimo galvenokārt veic mājas darbus un ģērbjas sieviešu drēbēs, lieto kosmētiku, bet viņa brāļi un tēvs pret to izturas gaužām normāli un ne par kādu baisāko novirzi no normas to neuzskata. Viss ir labi, līdz pilsētā parādās Viktors - jauns un salīdzinoši stilīgs policists, kurā Maksimo ieķeras, kas nav īpaši labi, ievērojot viņa tēva "profesiju" un to, ka viens no brāļiem "nejauši" nogalinājis kādu ārzemju studentu.
Kā tu esi droši vien jau sapratis, šī ir diezgan dīvaina filma (šādu iespaidu vēl vairāk pastiprina pagalam kokainā - ne sliktā nozīmē - montāža un fakts, ka filma uzņemta ar digitālo kameru).
Beigas gan filmai ir, manuprāt, diezgan idiotiskas jaunais policijas priekšnieks (ne Viktors) nošauj Maksimo tēvu, bet tad puiku sāk audzināt viņa brāļi un šis pat atgriežas skolā, atteicies no savām neidentificējamajām attiecībām ar Viktoru (bet, loģiski, saglabājot savu specifisko seksualitāti).
Kas ir dīvainākais šajā filmā, ka tā nav tāda īstā "geju" filma - proti, tas, ka Maksimo ir 12 gadīgs čalis un nevis 12 gadīga meitene, šajā gadījumā nav īpaši būtiski, arī ņirgāšanās par viņu no citu filipīniešu puses ir tīri minimāla un par viņu kā Viktora pielūdzēju-meiteni droši vien ņirgātos tieši tāpat.
Es gan neteiktu, ka man filma būtu fenomenāli labi patikusi - protams, kā filipīniešu kino paraugs tā bija gana saistošs piedzīvojums, bet filmā bija stipri par maz dinamikas un daudzas tās ainas vismaz man šķita pagalam bezmērķīgas + filmas doma man arī, šķiet, paskrēja garām nepamanīta. Var teikt, ka esmu filipīniešu ēdienus degustējis, bet par cienītāju kļuvis neesmu (nav gan arī tur nekāda brīnuma).
Katrā ziņā "Maksimo Oliverosa nobriešana (uzplaukšana)" nav viena no tipiskākajām filmām kino vēsturē. Ne tādā ziņā, ka tā būtu pārsteidzoši oriģināla, bet es nedomāju, ka pasaulē ir tūkstošiem filipīniešu filmu par pusaugu gejiem/transpersonām, kas iemīlas pilsētas jaunajā policistā. Šī ir viena no tām filmām.
Maksimo Oliveros ir 12 gadus vecs zēns (?), kura māte ir mirusi, bet tēvs kopā ar diviem vecākajiem brāļiem vada veiksmīgu kabatzagļu biznesu, pamatā specializējoties uz mobilajiem telefoniem. Maksimo galvenokārt veic mājas darbus un ģērbjas sieviešu drēbēs, lieto kosmētiku, bet viņa brāļi un tēvs pret to izturas gaužām normāli un ne par kādu baisāko novirzi no normas to neuzskata. Viss ir labi, līdz pilsētā parādās Viktors - jauns un salīdzinoši stilīgs policists, kurā Maksimo ieķeras, kas nav īpaši labi, ievērojot viņa tēva "profesiju" un to, ka viens no brāļiem "nejauši" nogalinājis kādu ārzemju studentu.
Kā tu esi droši vien jau sapratis, šī ir diezgan dīvaina filma (šādu iespaidu vēl vairāk pastiprina pagalam kokainā - ne sliktā nozīmē - montāža un fakts, ka filma uzņemta ar digitālo kameru).
Beigas gan filmai ir, manuprāt, diezgan idiotiskas jaunais policijas priekšnieks (ne Viktors) nošauj Maksimo tēvu, bet tad puiku sāk audzināt viņa brāļi un šis pat atgriežas skolā, atteicies no savām neidentificējamajām attiecībām ar Viktoru (bet, loģiski, saglabājot savu specifisko seksualitāti).
Kas ir dīvainākais šajā filmā, ka tā nav tāda īstā "geju" filma - proti, tas, ka Maksimo ir 12 gadīgs čalis un nevis 12 gadīga meitene, šajā gadījumā nav īpaši būtiski, arī ņirgāšanās par viņu no citu filipīniešu puses ir tīri minimāla un par viņu kā Viktora pielūdzēju-meiteni droši vien ņirgātos tieši tāpat.
Es gan neteiktu, ka man filma būtu fenomenāli labi patikusi - protams, kā filipīniešu kino paraugs tā bija gana saistošs piedzīvojums, bet filmā bija stipri par maz dinamikas un daudzas tās ainas vismaz man šķita pagalam bezmērķīgas + filmas doma man arī, šķiet, paskrēja garām nepamanīta. Var teikt, ka esmu filipīniešu ēdienus degustējis, bet par cienītāju kļuvis neesmu (nav gan arī tur nekāda brīnuma).
2007-12-10
comments powered by Disqus