Lursoft laikrakstu bibliotēka
Vakar man tik ļoti sagribējās noskaidrot kādu lietu, ka nenoskopojos un samaksāju 95 santīmus, lai varētu padarboties ar Lursoft`a laikrakstu bibliotēku. Protams, kā tāds šāds serviss man liekas ļoti simpātisks, bet nekaunīgāku un nesmukāku apiešanos ar klientiem sen nebiju redzējis.
Proti, katram rakstam, ko tu vēlies apskatīties, ir sava cena (tu maksā par katra raksta lasīšanu atsevišķi). Ar meklētāju atrodi, piemēram, rakstus, kuros pieminēts profesors Jānis Bārzdiņš. Bet meklētājs ir tik "skopi" uztaisīts, ka tev nerāda nedz raksta garumu, nedz to, kādā preses izdevumā šis raksts bijis publicēts - to tu uzzini tikai tad, kad esi nospiedis pogu lasīt un samaksājis par šo rakstu. Bet tu jau tajā brīdī vēl īsti nezini, vai šis raksts tevi vispār interesē, varbūt tā ir 1 rindkopu gara ziņa no "Dienas", kurā vispār nekas nav pateikts, un par ko tev būs jāmaksā 6 santīmi, bet varbūt - 3 lappuses garš raksts no, teiksim, Mājas viesa, par ko jāmaksā tikai 2 santīmi. Protams, var teikt, ka gan 2, gan 6 santīmi nav nekāda nauda, bet runa te ir par principu, un principi Lursoft gadījumā vismaz, manuprāt, ir smirdīgi. Nemaz nerunājot par to, ka viņu digitalizētais preses arhīvs sniedzas līdz 1994.gadam, kas nozīmē, ka puse rakstu ir no aktīvās interneta ēras, tā ka to informāciju tāpat var iegūt arī bez šīs "bibliotēkas", bet senāki laiki un raksti, kuru informācija mūsdienās ir grūtāk pieejama, caur šo bibliotēku nav pieejami. Tā ka ja tevi interesē, piemēram, uzzināt, par ko 1988.gada 16.janvārī rakstīja avīze "Cīņa", tev atliek tikai viens variants - doties uz kādu no lielajām bibliotēkām un cerēt, ka tur arhīvā to varēs atrast.