Kazhes pierakstu burtnīca

Kad pabeidzu pamatskolu (uh, ku sen tas bija...), es nespēju saprast, kāpēc par to vajadzētu priecāties un to uzskatīt par kādu sasniegumu. Pamatskolu taču beidz visi, vai ne tā? Un izlaidums, ja tu turpini pēc tā mācīties tajā pašā mācību iestādē, nav nekāds izlaidums.
Beidzot vidusskolu arī nejutu sevī nedz gandarījumu, nedz sasniegumus. Pabeigt vidusskolu jau nav nekāda dižā māka. Bija mazliet skumīgi, ka vairs nebūs "klases", bet ne vairāk.
Kad beidzu bakalaurus, nejutos kaut ko baisu uzvarējis vai sasniedzis. Beidzēju daudz, mans bakalaura darbs nebija tik labs, lai varētu ar pārliecību zināt, ka tikšu maģistrantūrā, par ko tur diži lepoties?
Beidzot maģistrantūru, bija liela sajūta "uff", ka viss ir garām, bet vai es tāpēc varētu justies gudrāks, prestižāks, veiksmīgāks? Diez vai. Es kā biju es, tā arī paliku.
Interesanti, vai ja es iestātos doktorantūrā un to pabeigtu, vai es justos paveicis kaut ko lielu?
Īstenībā mācību sakarā tikai pāris reizes mūžā esmu izjutis tādu īstu gandarījumu. Ja ne gluži kā varonis, tad kā malacis gan.
Pirmo reizi - devītās klases beigās fizikā, kurā biju pēc gaužām bālajiem rezultātiem astotajā klasē, sasniegt pietiekami "konkurentablu" zināšanu līmeni (kas par to, ka sekojošajos gados to visu lieliski pazaudēju). Otro reizi - iestājoties LU un sev pašam par lielu pārsteigumu tiekot pie vietas budžetā, kas 2001.gadā patiešām man bija fenomenāls sasniegums. Trešo reizi - nokārtojot labi eksāmenu pie profesora Stroda.
Īstenībā gan tikai otrajā gadījumā patiešām jutos kā "varonis", lai arī biju izbraucis faktiski "na haļavu". Vienmēr citreiz es zināju, ka varētu to izdarīt arī labāk, veiksmīgāk, gudrāk.
Vai tas nozīmētu, ka esmu vēnas griezošs pokemons? Cerams, ka nē. Vienkārši vienmēr jūtu, ka ir jācenšas vairāk un tad varbūt kādreiz man arī izdosies sasniegt to pietiekami augsto latiņu, ko sev esmu izvirzījis.

Ko nozīmē viss augstāk redzamais teksts? Pārdomas, ēdot pusdienas pārtraukumā pankūkas. Tieši šādos brīžos parasti manī rosās visvairāk domu. Reizēm jēdzīgas, reizēm - tādas kā šodien.