Kazhes pierakstu burtnīca

Jau kuro reizi pēdējo dažu dienu laikā atskanēja mobilā telefona zvans. Kopš brīža, kad biju uzņēmies vākt informāciju par kādreizējo kolhozu vadītāju likteni A rajonā, un mana vēstule bija publicēta vietējā Interneta lapā, šie zvani bija gandrīz nebeidzami.
Reizēm zvanīja dusmīgi patrioti, kas skaidroja, ka visi kolhoznieki esot noziedznieki attiecībā pret latviešu tautu un viņu vieta būtu tikt pakārtiem kā trakiem suņiem ceļa malā (it kā trakus suņus vispār būtu parasts kārt). Šiem ļaudīm parasti atbildēju, ka viņi sajaukuši tālruņa numuru un piezvanījuši Limbažu policijas iecirknim. Dīvainā kārtā ar to saruna parasti arī beidzās.
Zvanīja arī vienkāršas lauku tantes, kas skaidroja, ka viņu laikos viss esot bijis savādāk un lai gan kolhoza priekšnieks X7 vispār esot bijis alkoholiķis un izvirtulis, viņš esot bijis jauks un inteliģents cilvēks, ar kuru bijis labi pirtī ieiet. Tā kā man personīgi ar X7 pirtī iet nebija gadījies, varēju tikai piekrist.
Problēma bija tajā, ka neviena no šīm gados vecākajām sievietēm neko par šo vīru likteni nezināja. No vienas puses, es ar to biju rēķinājies, jo tāpēc jau biju ielicis šo paziņojumu. No otras puses – pamazām mani sāka pārņemt bažas, ka varbūt esmu gluži nejauši uzdūries tādai tēmai, kas man nav pa zobam.
Un patiesi – vai nav dīvaini, ka ne par vienu no šiem vīriem – X1-X62 – nav zināms, kur viņi palikuši pēc juku laikiem. Turklāt pazuduši ne vien viņi, bet arī viņu sievas, bērni un pat tuvākie pudeles brāļi. Ja tā būtu vienkārša sagadīšanās, agrāk vai vēlāk man piezvanītu kāds, kas atklātu, ka viņš pats vai nu ir X43 vai vismaz to ir redzējis pēdējo desmit gadu laikā (turklāt patiešām redzējis, nevis viņam šķiet, ka viņš varētu to būt redzējis, reibumā grāvī gulēdams). Bet te – Toričelli tukšums un Maļēviča “Melnais kvadrāts”.
Tāpēc šoreiz paceļot klausuli es vairs īpaši ne uz ko necerēju.
“Klausos.”
“Vai Raimonds?”
“Patiešām Raimonds.”
“Jūs meklējat pazudošos rajona A kolhozu priekšniekus?”
“Meklēju.”
“Bet nevajadzētu...”
“Kā saprast šo Jūsu frāzi?”
“Nevajadzētu saprast.”
“Vai tas būtu kāds joks?”
“Nevajadzētu jautāt.”
“Šķiet, ka Jūs velti tērējat manu laiku un savu naudu. Ja Jūs man neko nevarat pastāstīt par pazudušajiem kolhozniekiem, tad neredzu jēgu mūsu sarunai.”
“Un nevajag redzēt.”
Pēc pēdējās piezīmes es noliku klausuli. Vai tas būtu joks vai nebūtu, bet šādas neproduktīvas sarunas nav īsti manā gaumē. Ja ir lieta, tad ir lieta, bet kaut kādas vārdu putras mani nepavisam neinteresē.
“Tā es Jūsu vietā nedarītu.”
Balss vada otrā galā nebija pazudusi, lai arī es stabili biju beidzis sarunu. Mobilās telekomunikācijas kļūda? Pārdabiska parādība? Tajā brīdī atbildes man uz šo jautājumu nebija.
“Kas Jūs esat?”
To vaicāju es. Sekoja ilgāks klusums, tad atbilde:
“Nevajadzētu vaicāt.”
Vispār es no dabas esmu bailīgs cilvēks, un arī šajā situācijā nobijos. Kaut kāds pārdabisks cilvēks, kas nepakļaujas sarunas atvienošanai un visu laiku mani brīdina kaut ko nedarīt, nav gluži mana iecienītākā sabiedrība, kurā pavadīt piektdienas vakaru.
“Ko tad man darīt?”
“Nevajag darīt.”
“Es Jūs nesaprotu.”
“Nevajag saprast.”
“Tas tomēr ir joks? Andrej – ļoti smieklīgi!”
“Nevajag meklēt jokus.”
Agrāk vai vēlāk šādas sarunas cilvēku dara traku. Mani – agrāk. Pateicu pāris rupjus vārdus, kurus šeit necitēšu. Atbildē saņēmu:
“Nevajag pist sprāgušu premjerministu anālā veidā.”
Šajā brīdī manī jau bija nostabilizējusies pārliecība, ka labi nebūs, un tās stabilitāte arvien pieauga, pamazām tuvodamies kritiskajai masai.
“Lūdzu, lieciet mani mierā. Patiesībā mani nemaz tie kolhozi neinteresē, vienkārši viens draugs pasvieda šādu ideju, tad nu es arī piekritu.”
“Nevajag klausīt sliktiem draugiem.”
“Ne Jums, anonīmais zvanītāj, spriest par to, kas ir labi un kas ir slikti draugi.”
“Man gan spriest, ne Jums.”
“Vismaz beidzot atbildējāt bez vārda nevajag.”
“Nevajag pāragri priecāties.”
Tā kā vairāk nezināju, ko teikt, un biju pilnībā zaudējis cerību nonākt pie jebkādas skaidrības, vēlreiz mēģināju atvienot sarunu. Atkal neveiksmīgi. Pamēģināju arī nolikt telefona klausuli uz galda, bet kaut kāda iemesla dēļ sarunu biedru varēju dzirdēt tikpat labi kā kad telefons bija man rokā (viņš ļoti skaļi elpoja), un cik sapratu, arī viņš mani dzirdēja. Apsvēru domu izmest telefona klausuli pa logu, bet iedzimtais skopums to neatļāva.
“Nevajag klusēt.”
Beidzot pateica burvīgais sarunu biedrs.
“Tad beidziet apturēt katru manu frāzi ar trulu un bezmērķīgu atbildi! Tā spēlīte, ko Jūs šeit spēlējat, man nepavisam nepatīk. Tā nav nedz smieklīga, nedz laba. Lieciet man beidzot mieru un spēlējiet kaķi-peli ar kādu citu. Man pietiek!”
“Nevajag iekaist.”
“Nevajag iekaist!!!!”
“Nevajag mēdīties.”
“Nevajag medīt peles.”
“Nevajag runāt muļķības.”
“Ak, Dievs, kā man Jūs esat apnicis. Kas Jūs pie joda esat?”
“Nevajag piesaukt Dievu un jodu.”
...
Tā mūsu saruna turpinājās droši vien vēl savu pusstundu, ar maniem kliedzieniem, mēģinājumiem sarunu pārtraukt, iziet no istabas (durvis nevērās vaļā), izmest telefonu pa logu (tas arī bija iesprūdis un pat stiklu nevarēju izsist) un sarunu biedra nebeidzamajām frāzēm, kas sākās ar vārdu “nevajag”. Beigu beigās viņa Zelta zivtiņai beidzās kredīts. Es tā arī nesapratu, ko tas viss nozīmēja. Bet viens ir tiesa – uzreiz pēc šīs sarunas beigām iznīcināja telefona SIM karti, kā teikt – no grēka tālāk.