Kazhes pierakstu burtnīca

"Dievu mežs" ir droši vien viens no līdz šim lielākajiem lietuviešu kino projektiem - pēc budžeta tas ir samērojams ar mūsu "Rīgas sargiem" un pēc tematikas arī gandrīz samērojams. Tā ir filma par kādu profesoru, kuru nacisti iesloga Štuthofas koncentrācijas nometnē par nepietiekamu lojalitāti Trešajam Reiham, bet vēlāk šis pats profesors ar stipri līdzīgu attieksmi pret sevi sastopas jau padomju Lietuvā. Par neko pārsteidzošu šajā situācijā laikam runāt nevarētu, tāpat nav pārsteidzoši, ka filma tapusi pēc lietuviešu rakstnieka Baļa Srogas autobiogrāfiska darba motīviem. Tāda bija tā laika dzīve, tādi bija tā laika tikumi.
Filma vēsta par profesora ikdienu koncentrācijas nometnē un par cilvēkiem ap viņu, kas ir visdažādākie - sākot ar gluži parastiem noziedzniekiem un prostitūtām, turpinot ar idejiskiem nacisma pretiniekiem, beidzot ar cilvēkiem, kas vienkārši gadījušies ne tajā vietā un ne tajā laikā un rezultātā reizēm kļuvuši par pavisam citiem cilvēkiem (parasti ne uz labo pusi). Pie filmas plusiem var pieskaitīt to, ka tā ir pietiekoši neitrāla un savu vēstījumu pasniedz neuzmācīgā veidā (lai arī, cik sapratu no aprakstiem, tā diezgan minimizējusi Srogas oriģinālā darba satīriski-ironisko pusi), tāpat jāatzīst, ka lietuvieši ļoti saprātīgi, veidojot filmu par karu, izvairījušies no paša kara ainu filmēšanas, izvairoties no riska, ka tās kļūs par karikatūrisku variāciju par Holivudas tēmu. Proti, Puipas režisētais karš vairāk notiek katrā cilvēkā atsevišķi, nekā ap visiem cilvēkiem kopā.
Protams, es to nevaru nosaukt par perfektu vai izcilu filmu. Šīs lentes trūkumi ir diezgan acīmredzami - pirmkārt, filmas atmosfēra ir kaut kāda mazliet neīsta, daļa aktieru ir acīmredzami šai filmai nepiemēroti un pārmērīgi uzspēlējoši. Valentīns Masaļskis profesora lomā kopumā ir normāls, bet, piemēram, krievu karavīru atveidotāji (kas gan, protams, ir gandrīz statistu līmeņa personāži) runā kā tādi datorspēles varoņi (varbūt pat nedaudz uzspēlētāk), arī citi mazāk nozīmīgie personāži nav gluži perfekti. Tāpat filmai var pārmest dinamikas trūkumu. Nē, es neprasu, lai viņiem tajā koncentrācijas nometnē būtu atrakcijas, mīlasstāsti, kāds vienojošs sižets vai kaut kas tamlīdzīgs, bet maniere, kādā šī lente ir uzfilmēta, ir stipri par statisku un nedzīvu, slavēt operatoru te būtu pavisam nevietā. Un vēl tās padomju ainas - tās kaut kā ir slikti iemontētas filmā, nekļūst par tās īstu sastāvdaļu. Lieta ir tāda, ka šīs ainas pamīšus iestarpinātas pamata līnijā - koncentrācijas nometnes dzīvē - bet tās ir tieši "iestarpinātas", vismaz šāda sajūta man radās.
Kā teikt - nebija slikti, bet varēja labāk.