Nu jau droši vien ir pagājuši savi divdesmit gadi, kopš pirmo reizi esmu apsēdies pie velosipēda stūres, un kamēr vēl vecuma marasms nav saēdis manas smadzenes, vēlos pierakstīt šo savas dzīves aspektu.
Tāpat kā droši vien vairumam tā laika bērnu, mans pirmais velosipēds bija padomju ražojuma trīsritenis. Neko vairāk par to nepastāstīšu, kā vien to, ka tam bija pildītas gumijas riepas. Tad to nomainīja jau gandrīz īsts divritenis, taču patiešām tikai gandrīz, jo – un to man nākas ar kaunu atzīt – es ilgstoši tā arī nespēju iemācīties noturēt līdzsvaru, braucot bez mazajiem palīgritenīšiem.
Īstā velobraukšana man sākās līdz ar skolas laika pienākšanu, kad vecāki man (ja nemaldos – uz pirmo skolas dienu) uzdāvināja visklasiskāko padomju bērnu velosipēdu - “Škoļņik”. Ar to tad arī mācījos īsto braukšanu, sākumā diez ko labi nevedās, bet tad (loģiski) sāka vesties labāk un man vairs nebija nepieciešams, lai kāds mani pieturētu, lai es neapgāztos. Ar “Šķoļņiku” tad arī devos savos pirmajos izbraucienos “pa rajonu”.
Protams, es nebiju ne tuvu tik glauns kā mans bērnības draugs Artūrs, kuram bija īsts “Start-šosse” sportinieks divritenis, taču manējais transporta līdzeklis vismaz lielākoties bija labākajā tehniskajā stāvoklī nekā Artūra transporta līdzeklis (tas, protams, bija tāpēc, ka manam velosipēdam nebija nekā tāda, kas varētu salūzt).
No “Škoļņika” es tomēr diezgan ātri izaugu, un man parādījās jauns (lietots) velosipēds – kaut kāds lietuviešu ražojuma saliekamais divritenis (nosaukums tam bija “Ergļunas” vai kaut kas līdzīgs). Īstenībā es gan ne reizes šo velosipēdu salicis nebiju – neradās vajadzība, vizuāli tas droši vien bija kaut kas līdzīgs kā “Aist”. Ar šo riteni man sākās jau puslīdz nopietnāki braucieni, pirmās reizes iepazinu klasiskā Rubika veloceliņa asfaltu. Un piedzīvoju visus savus sāpīgākos kritienus no velosipēda (dažādos piegājienos, ar ilgākiem intervāliem starp kritieniem):
1. Pašā veloceliņa sākumā mani reiz aizķēra garām braucošs mopēds, kā rezultātā es elegantā stilā pārsitu degunu.
2. Pirmo reizi mēģinot pievarēt veloceliņu pilnā tā garumā (10 kilometri turp, 10 – atpakaļ), kopā ar vēl vienu tā laika draugu, atceļā starp Priedaini un Babīti, braucot lejā no uzkalniņa, nesavaldīju stūri un iebraucu krūmājā, kas bija nedaudz izstiepies arī uz celiņa, pamatīgi nolidoju no velosipēda un izsitu priekšzobu. Ai, ku tas bija nepatīkami. Plus pēc tam raudošs pārradies mājās dabūju brāzienu no mātes. Labi vēl, ka zoba sakne nebija skarta, bet rezultātā nu jau vismaz 15 gadus staigāju ar vienu pa pusei mākslīgu zobu (pretīga detaļa, ne?).
3. Ar diviem klasesbiedriem – Scs un Niku – braukājām pa netālo Dzegužkalnu. Parasti mēs braukājām tikai pa asfaltu, bet tajā reizē gribējām būt drosmīgāki un laidām lejā pa zālīti, tur, kur ziemā bija labākā kamanu “trase” (jā – tolaik katru ziemu diezgan ilgstoši bija tādi apstākļi, ka varēja braukt ar ragavām – un saki vēl man, ka klimats nemainās). Nolikos uz sāniem, nokritu uz rokas. Bija sajūta, ka labi nebūs, jo roka kaut kā pēc tam ļoti slikti klausīja. Draugi mierināja, ka viss ir kārtībā, palīdzēja man aizstumt velosipēdu līdz mājām. Pēc tam skatījāmies televizoru, Niks kā labs draugs man sataisīja kivi salātus ar krējumu (kur kādam varētu ienākt prātā kaut ko tik pretīgu ēst?). Roka tomēr bija lauzta, nostaigāju piecas nedēļas ģipsī. Savas pozitīvas sekas tam tomēr bija – dabūju skolā atbrīvojumu no sporta, kas man tolaik pagalam nepatika, līdz ar to vienīgo reizi pamatskolas laikos manā liecībā nebija nevienas atzīmes zem septiņi.
Tajos - agrīnās stadijas velobraucienos, kad mani ceļabiedri lielākoties bija Niks un Artūrs, pietiekami daudzos īsajos braucienos piedalījās arī mana mamma, kas tolaik bija ja ne gluži intensīva, tad tomēr velobraucēja. Tikām savu tēvu uz velosipēda esmu redzējis labi ja pāris reizes, lai arī kādu laiku viņam vismaz oficiāli velosipēds bija.
Nākamais mans velosipēds pēc leišu ražojuma bija dīvains BMX veida transporta līdzeklis (ar nosaukumu GTX). Tas tika man kā dāvana no viena māsas vīram draudzīga vācieša, kura bērniem šāds vecs velosipēds vairs nebija vajadzīgs (vai arī velosipēds nāca kaut kā savādāk caur “johannītu” palīdzības organizāciju, neatceros). Katrā ziņā es ticis pie šāda velosipēda, jutos nereāli glauns, jo tolaik (kad tas bija? 93.-94.gadā?) šāda veida velosipēdi bija salīdzinošs retums. Protams, es to neizmantoju kā BMX, bet kā parastu “ceļa” velosipēdu, bet tas ir cits jautājums. Lai būtu vēl stilīgāks, es šo velosipēdu nolīmēju ar dzeltenu izolācijas lenti un pārvērtos līdz ar to par īstu lielceļa biedu (vai vismaz man pašam tā tolaik šķita).
Vēl kādu laiku biju ticis braukājis ar maniem vecākiem piederošu pieaugušo velosipēdu ar augsto rāmi, kas sākotnēji man bija stipri neērts, bet tā kā es ātri augu, tad ar to man problēmu nebija. Vismaz viens ir droši – tādā veidā, kā ar šādiem velosipēdiem tolaik braukāja Scs (sāniski, neizmantojot sēdekli, ar kāju zem augšējā rāmja, nevis virs tā, man braukāt nevajadzēja. Arī tajā gadā, kad vasarā kādu laiku nodzīvoju Scs laukos Gaujienā, es braukāju ar vīriešu velosipēdu, bet viņš – ar sieviešu.
Tā mēs ar velosipēdiem braukājām – diezgan regulāri, bet nekur tālu, tepat pa Rīgu. Vienreiz ar Niku bijām Zaķusalā, to droši atceros, turklāt uz turieni braucām caur centru. Vispār Vecrīga dīvainā kārtā tolaik bija viens no populārākajiem mūsu braucienu mērķiem. Dažādos laikos manā velo braucēju kompānijā ietilpa jau iepriekš minētie Niks, Scs, kā arī Uldis I. Uldis mūsu vidū bija tehniski visizglītotākais, viņam mājās bija visdažādāko izmēru velo atslēgas, kuras viņš arī regulāri lika lietā, remontējot savu velosipēdu, kas pastāvīgi nebija lietošanas kārtībā. Vēlāk Uldim gan parādījās jauns velosipēds, taču pēc kāda laika gan vienu, gan otru velosipēdu viņam nozaga.
Un tad vienā brīdī velo braukšana mums pajuka – bija pienākuši bišķi citi laiki, citas intereses, notika pārmaiņas draugu lokā un uz kādiem diviem gadiem šī nodarbe no manas dzīves izzuda, lai atgrieztos jau gluži citā līmenī.
Turpinājums sekos... (ofic)