The Cave of the Yellow Dog
"Dzeltenā suņa ala" ir filma, kas pārstāv Mongoliju manā projektā "Ar filmām apkārt pasaulei". Nezinu, vai tev tas ir zināms, bet Mongolija ir pasaulē vismazāk blīvi apdzīvotā valsts (par to zemāks iedzīvotāju blīvums ir vien Rietumsahārā, Grenlandē un Falklendu salās, bet tās visas nav patstāvīgas valstis). Uz vienu kvadrātkilometru šajā valstī ir 1.7 iedzīvotāji (Latvijā - 36), tiesa pēdējos gados iedzīvotāju skaits valstī pieaug (lai arī es pāris minūšu laikā nespēju noskaidrot, kāpēc, jo dzimstība tur augsta nav, un par imigrāciju neko ar neredzēju).
Kā lai arī nebūtu, filmas šajā valstī vismaz nelielos daudzumos uzņemtas tiek un Bjambasurena Dava ir šīs valsts ievērojamākā režisore, kuras dokumentālā filma "Raudošais kamielis" pat tika līdz Oskara nominācijai.
"Dzeltenā suņa ala" tikām ir mākslas nevis dokumentālā filma un tās veidošanā mongoļiem palīdzējuši vācieši (filmas režisore pati arī tagad dzīvo Vācijā). Tā stāsta par kādu meitenīti un suni, kuru viņa atrod alā. Meitenīte, kā jau tas Mongolijā ir parasts, ir klejotāju dzimtas bērns, kuras tēvs - lopkopis, nepavisam nav sajūsmā par sunīti, jo viņš baidās, ka tas varētu būt dzīvojis ar vilkiem, kuri regulāri uzbrūk viņa ganāmpulkam. Taču meitene nevar tik viegli šķirties no Zohora (tā tiek nodēvēts suns).
Varu ar kaunu atzīties, ka filmas skatīšanās procesā apskatījos, vai ar suņuku beigās viss būs labi. Dzīvnieku ciešanas nepavisam nav manā gaumē, bet austrumos tapušā filmā nekad nevar izslēgt varbūtību, ka suni kadrā nošaus un pēc tam no viņa pagatavos maltīti (ok, tā otrā daļa ir apšaubāma, bet pirmā - pilnīgi iespējama). Ja tevi šis jautājums uztrauc, varu pateikt, ka suņukam nekas nenotiks un filmas beigas būs laimīgas (pēc idejas tām tādām vajadzētu būt, bet atkārtošos, ka šis ir no tiem gadījumiem, kad labāk nodrošināties). Faktiski "Dzeltenā suņa ala" ir filma bērniem, bet tā kā tā ir Mongolijas filma bērniem, nezinu, vai bērns Latvijā par to varētu būt sajūsmā. Tīri no krāsām, gaismām, šī ir burvīga filma, ļoti skaista un tēlaina, bet tās temps ir stipri vien gauss un rietumnieka dabai svešāds. Tomēr kopumā tā ir gana laba filma, kas atļauj gūt ieskatu nomādu dzīvē un kas vienlaikus ir emocionāli spēcīgs, uzrunājošs stāsts.
Kā lai arī nebūtu, filmas šajā valstī vismaz nelielos daudzumos uzņemtas tiek un Bjambasurena Dava ir šīs valsts ievērojamākā režisore, kuras dokumentālā filma "Raudošais kamielis" pat tika līdz Oskara nominācijai.
"Dzeltenā suņa ala" tikām ir mākslas nevis dokumentālā filma un tās veidošanā mongoļiem palīdzējuši vācieši (filmas režisore pati arī tagad dzīvo Vācijā). Tā stāsta par kādu meitenīti un suni, kuru viņa atrod alā. Meitenīte, kā jau tas Mongolijā ir parasts, ir klejotāju dzimtas bērns, kuras tēvs - lopkopis, nepavisam nav sajūsmā par sunīti, jo viņš baidās, ka tas varētu būt dzīvojis ar vilkiem, kuri regulāri uzbrūk viņa ganāmpulkam. Taču meitene nevar tik viegli šķirties no Zohora (tā tiek nodēvēts suns).
Varu ar kaunu atzīties, ka filmas skatīšanās procesā apskatījos, vai ar suņuku beigās viss būs labi. Dzīvnieku ciešanas nepavisam nav manā gaumē, bet austrumos tapušā filmā nekad nevar izslēgt varbūtību, ka suni kadrā nošaus un pēc tam no viņa pagatavos maltīti (ok, tā otrā daļa ir apšaubāma, bet pirmā - pilnīgi iespējama). Ja tevi šis jautājums uztrauc, varu pateikt, ka suņukam nekas nenotiks un filmas beigas būs laimīgas (pēc idejas tām tādām vajadzētu būt, bet atkārtošos, ka šis ir no tiem gadījumiem, kad labāk nodrošināties). Faktiski "Dzeltenā suņa ala" ir filma bērniem, bet tā kā tā ir Mongolijas filma bērniem, nezinu, vai bērns Latvijā par to varētu būt sajūsmā. Tīri no krāsām, gaismām, šī ir burvīga filma, ļoti skaista un tēlaina, bet tās temps ir stipri vien gauss un rietumnieka dabai svešāds. Tomēr kopumā tā ir gana laba filma, kas atļauj gūt ieskatu nomādu dzīvē un kas vienlaikus ir emocionāli spēcīgs, uzrunājošs stāsts.
2008-03-20
comments powered by Disqus