Kazhes pierakstu burtnīca

Turpinājums rakstam Mana velobiogrāfija.
Kā jau minēju pirmās apraksta daļas beigās, ap kādu 6.-7. klasi velosipēdi bija pilnīgi izgājuši no modes. Ja ne Uldis I., pilnīgi iespējams, ka visi mani tālākie velobraucieni nekad arī nebūtu notikuši. Pat vēl trakāk – es pat neizslēgtu varbūtību, ka ne tikai manējie. Ja velosipēdu nebūtu Uldim un man, tā nebūtu arī Ziņgim. Ja vienīgais velosipēda īpašnieks mūsu draugu lokā būtu Scs (kuram velosipēds faktiski tāpat bija brāļa), diez vai viņš daudz braukātu. Līdz ar to velobraukšana nebūtu populāra tēma un velosipēdus nenopirktu N.R. un Bū (jo nebūtu kompānijas, kurā notiek velobraucieni). Turpinot attīstīt teoriju – iespējams, ka visu mūsu dzīves būtu iegrozījušās savādāk, ja kādu dienu pēc 9.klases beigām Uldis nebūtu man paziņojis, ka viņš ir nopircis jaunu velosipēdu. Protams, varbūt viss augstāk rakstītais ir kaķa murgi, bet – vai tu vari par to galvot?

Tātad, kādu dienu vasarā pēc devītās klases un pirms ģimnāzijas sākuma Uldis nopirka “Jaguar” velosipēdu. Tas bija īsts MTB velosipēds, ar 21 ātrumu, divām rokas bremzēm un šausmīgi masīvu rāmi. Tam laikam tas bija arī (pēc mūsu standartiem) stipri padārgs – 109 lati veikalā “Trek”. Nezinu, kādā veidā man izdevās dabūt no vecākiem naudu tāda paša velosipēda iegādei, bet izdevās, un tā ar vienas dienas starpību ar Uldi arī es kļuvu par lepnu kalnu velosipēda īpašnieku. Tolaik es pat nenojautu, ka 18 kilogramu svars velosipēdam skaitās kaut kas liels.

Pirmie izbraucieni notika netālu – turpat pa tuvējo apkārtni, taču pamazām mēs sākām justies drošāki par saviem spēkiem un sākām uzņemties tālākas distances. Pirmais mūsu “nopietnais” brauciens bija uz Vārnu krogu un Balto kāpu. Mazāk kā gadu iepriekš mēs daļu šī maršruta bijām gājuši kājām ekskursijā ar tā saukto Svoloču (tā būtu pelnījusi atsevišķu aprakstu un varbūt pat kādreiz tādu saņems), bet ar velosipēdiem gluži tik intensīvi pa purviem mēs nedevāmies, toties mums izdevās cits sasniegums – nomaldīties mežā un ilgstoši meklēt ceļu. Tomēr beigās mēs to, protams, atradām (citādi es diez vai rakstītu šo velogrāfiju) un pat laimīgi nokļuvām mājās. Pilnīgi pārguruši, bet guvuši apliecinājumu savam pārdabiskajam spēkam velobraukšanā.

Vēl pēc nedēļas devāmies nākamajā braucienā – nu jau uz Jūrmalu, kas pēc mūsu standartiem bija vispār īsts varoņdarbs. Aizbraukuši līdz Majoriem un atpakaļ, mēs jutāmies kā īsti pasaules čempioni velo braukšanā (protams, atceļā mēs neskaitāmas reizes apstājāmies, lai atpūstos). Kad kāds vecāks paziņa man teica, ka aizbraukt līdz Majoriem jau nav nekas dižs, es pat apvainojos.

Mūsu pirmajā velo sezonā diezgan bieži braucienos iesaistījās arī Ziņģis, kuram gan sava velosipēda tolaik nebija, bet viņam bija izdevies gluži labu riteni aizņemties no paziņām. Faktiski tolaik velobraucieni notika trijos dažādos dalībnieku sastāvos – Uldis un es; Uldis un Ziņgis; un mēs visi trijatā, tā vismaz bija ar garākajiem braucieniem, ar Ziņģi divatā garākos braucienos nedevāmies, jo visas velobraukšanas galvenais entuziasts tolaik bija Uldis – visrūdītākais no mums trijiem. Vismaz vienu reizi bija arī gadījums, kad Ziņģis brauca ar mana māsasvīra trīs ātrumu vācu “drātēzeli” - toreiz aizbraucām līdz Jaundubultiem.

No tiem laikiem, kad velobraucieni nebija iedomājami bez Ulda līdzdalības, varu pieminēt vēl dažus. Viens no tiem bija mana lielākā izgāšanās velo braukšanas vēsturē – mēs braucām trijatā ar Uldi un mūsu bijušo klasesbiedru Didzi, kas bija vairākus gadus trenējies velobraukšanā, bet es “nolūzu” vēl pie Rīgas robežas un visai drīz pateicu: “Brauciet tālāk bez manis.” Pavisam lēnā tempā aizripinājos līdz Jūrmalas robežai, lai vismaz teorētiski varētu teikt, ka līdz Jūrmalai esmu ticis.

Patiesību sakot, tolaik braucieni, kuros neizturēju, nebija nekāds retums. Atlētisks es nekad neesmu bijis, un bez nopietna darba kaut cik normālu velobraucēja kondīciju sasniegt nav iespējams.

Tolaik visiem mūsu braucieniem bija viens mērķis – sagatavoties lielajam triecienbraucienam uz kaut kādu vietu apmēram 90 kilometru attālumā no Rīgas, kur bija paredzēta kaut kāda nometne no skolas. Es īstenībā (tā man vismaz tagad šķiet) nopietni domājis par to īsto braucienu nemaz nebiju, bet tas taču neliedza gatavoties.

Vēl mums bija divatā viens tīri labs brauciens uz Ķemeriem (tā laika distances rekords – ap 90 kilometriem vienā dienā), toreiz braucām divatā ar Uldi. Tā kā šis brauciens notika neilgi pēc manas katastrofālās izgāšanās braucienā ar Didzi, biju ļoti priecīgs, ka toreiz sevišķi traki noguris nebiju (vismaz ne tādā mērā, ka ar savu vilkšanos traucētu Uldim).

Vēl bija daudz īso braucienu – uz tuvo Jūrmalu (pēc pirmajām reizēm tas vairs nebija tik grūti), tomēr “agrīnās” braukšanas fāzes virsotne un vienlaikus – dziļākā bedre man bija brauciens uz Siguldu.

Toreiz mums piebiedrojās Scs, ar kuru iepriekš nekur braukuši nebijām. Atceros, kā pirms brauciena mēs abi ar Uldi šaubījāmies, vai Scs būs nopietns braucējs – viņa velosipēds nebija vis stilīgs “Jaguar” kā mums abiem, bet 40 gadus vecs zviedru armijas vienātruma rumaks. Jau braucienā turp kļuva skaidrs, ka Scs ir ne mazāk nopietns braucējs kā mēs abi, bet atceļā – ka daudz nopietnāks par mani. Ja līdz Siguldai tiku bez sevišķām problēmām (pa Pleskavas šoseju mēs rullējām kā īsti lielceļa karaļi), tad atceļā gan sākās šausmas. Kaut kur posmā starp Sēnīti un Vangažiem man iestājās pilnīgs spēku izsīkums, tik pilnīgs, ka nekādas atpūtas, nekādi uzmundrinājumi, nekas vairs nespēja neko mainīt. Uldis un Scs pamatīgi nopūlējās ar mani, kustība līdz ar to mums bija katastrofāli lēna un skumīga. Ja viņi man būtu ļāvuši, no Julgas es būtu braucis mājās ar tramvaju, bet kaut kādā veidā šie abi mani tomēr pārliecināja turpināt. Vienu reizi es pat nolikos zemē, kad kedas šņore bija aptinusies ap pedāli, un man bija tāds pārgurums un vienaldzība, ka pat augšā celties negribējās. Pāri visiem tiltiem stūmos, nevis braucu. Kad beidzot nokļuvu mājās, es biju vienlaikus ļoti laimīgs un pārliecināts, ka vairāk ar šādiem muļķīgiem braucieniem neaizraušos. Kopumā tajā dienā laikā no 13:00 līdz 22:00 bijām veikuši 120 kilometrus – mans pārliecinošs tā laika rekords.

Labākais šajā stāstā bija tā epilogs – nākamajā dienā Uldis, kas nepavisam nebija noguris, ar Ziņģi aizbrauca uz Jelgavu un atpakaļ, un lielāko daļu atceļa Uldis atkal varēja kurnēt, ka Ziņģis “nevilka”. Cik sapratu, Ziņģim šajā braucienā bija piemetusies tāda pati kaite kā man dienu iepriekš, bet Uldis atkal bija vilcēja un uzmundrinātāja lomā. Ziņģis tikām pēc šī brauciena ilgstoši apgalvoja, ka viņš ar Uldi bija braucis uz Liepāju, un tikai pēc mūsu īstā brauciena uz Liepāju iemācījās šīs divas pilsētas atšķirt.

Precizējums: aprakstītie braucieni notika divu nevis vienas vasaras garumā, hronoloģija gan varētu būt pareiza. Tikai vasarā pēc 11.klases sākās mūsu braucieni pilnīgi jaunā dalībnieku sastāvā.

Turpinājums sekos