Ar velosipēdu uz skolu
Savos daudzajos velo braucienu aprakstos kaut kā aizmirsu aprakstīt, manuprāt, ģeniālāko savu izgājienu - braucienus uz skolu ar velosipēdu. Ar šādu ieradu Uldis un es aizrāvāmies, manuprāt, devītajā klasē (iespējams - desmitajā). Vispār jau braukt uz skolu ar riteni nav nekas dīvains, bet gadījumā, ja viens no braucējiem dzīvo no skolas piecu minūšu gājumā ar kājām, bet otrs - septiņu, un riteņa novietošana garāžā skolas pagalmā prasa tikpat laika, cik ceļš līdz skolai, par zināmu dīvainību runāt tomēr var.
Ilgi gan mums šis prieks negāja, turklāt vairāku iemeslu dēļ nācās no tā atteikties. Vispirms Uldis kā jau labs draugs nosūdzēja skolas dežurantei, ka man braukšana ar riteni uz skolu tāda māžošanās vien esot, jo patiesībā es dzīvoju gandrīz skolai blakus. Tad man neatlika nekas cits kā nosūdzēt Uldi pretī. Dežurante solījās mums garāžas atslēgas vairs nedot un bija diezgan sašutusi par šādiem velobraucējiem, bet mums par to, protams, bija viens pīpis. Būtiskākais tomēr bija tas, ka šādi braukt uz skolu PATIEŠĀM nebija sevišķi izdevīgi no laika patēriņa viedokļa. Tad jau jēdzīgāk bija katru dienu pēc skolas braukt ar riteņiem uz Mežaparku vai trijatā ar Ziņģi stundām ilgi spēlēt novusu.