Bedres, manas bedres
Bedres asfaltā Kuldīgas ielā (t.i., ielā, kur dzīvoju) ar katru dienu kļūst arvien burvīgākas - platākas, dziļākas un grūtāk apbraucamas. Patiesībā es brīnos, kā tāda bedrainība vispār ir iespējama. Nu jau ir sasniegta situācija, ka bez īpašas nepieciešamības virzienā uz Vīlipa ielu no mājas nebraucu, jo līdz Slokas ielai posms tomēr ir daudz maz ciešamāks un mazāk saistīts ar iespēju atsist kādu daļu mašīnas apakšā. Pamazām sāku domāt par vēstules rakstīšanu uz Rīgas Domi (nez - kam tieši ko tādu adresēt) ar sūdzību, ka šāds ceļa segums būtu kauns un negods jebkurai zaņķiskai mazpilsētai. Pietiek atcerēties, kā mēs sīkā Slovākijas ciematiņā redzējām, kā vienas dienas pirmajā cēlienā operatīvi tika uzklāts jauns asfalts visās ciemata centrālajās ielās, kā pārņem skaudība.