Reizēm viņu nemaz nesauc par Egonu. Varbūt tavā darbavietā viņu sauc par Aivaru, Juriju vai Kobajaši. Taču stūrī viņš sēž un ķimerējas ar saviem niekiem. Neviens nezina, kur viņš dzīvo, vai viņam ir ģimene un vai viņam patīk iet uz kino. Patiesībā nevienu tas arī neinteresē. Egons ir tikai biroja mēbele, ar kuru neviens nerēķinās. Viņu pat parasti neaprunā, viņš nav tik interesants, lai būtu vērts viņam veltīt kaut desmit sekundes sava dārgā laika. Viņš tikai sēž stūrī un darbojas, kamēr citi jau aizgājuši vakarā mājās, Egons vēl ir uz vietas.
Taču neviens nezina, ka Egonam arī ir savs noslēpums. Viņš ir kājstarpes hipijs.
“Kājstarpes hipijs
Viens vienīgs kājstarpes hipijs
Viņš ir īsts kājstarpes hipijs”
Tāda varētu būt viņa himna, ja viņam tāda būtu. Ja tu zinātu, ka viņš ir kājstarpes hipijs, varbūt arī tu ar viņu kādreiz aprunātos. Pavaicātu – Egon, kā tev iet? Vai dzīve iet uz augšu vai tuneļo lejup? Vai nevēlies kādu gabaliņu šokolādes, Egon? Varbūt tu vēlies atnākt uz manu dzimšanas dienas ballīti, Egon? Bet tu jau neko nezini un nevēlies zināt. Jānim tavs laiks tiek, tāpat Uldim, Kasparam, Mārim un Ojāram, bet Egons tikai sēž stūrī un ņemas ar saviem papīriem, kalkulatoru un lodāmuru.
Bet Egonam par to ir nospļauties. Viņš ir kājstarpes hipijs un viņam tāpat ir labi. Un tu ar savu “Dolče Gabana” somiņu un eksotiskajām smaržām viņa pēc vari iesālīties. Viņam nevajag tavas dzimšanas dienas kūku, tavu uzmanību un tavus jautājumus. Viņš jūtas labi bez taviem glāstiem un tavu krūšu pieskārieniem. Viņš nevēlas ar Kasparu un Ojāru iet spēlēt boulingu vai ar Jāni un Uldi iedzert alu. Viņš neklausās “Led Zeppelin” un nedomā iegādāties jaunu automašīnu. Jo viņš ir kājstarpes hipijs.