De Mons
“Pēteris d`Irsa šeit bija” - šāds uzraksts mani sagaidīja uz sienas stacijas tuneļa tualetē. Pēc brauciena no Talsiem tualetē biju iegriezies, jo man bija nepieciešams... Laikam jau tu saproti, ko es darīju tualetē. Gan jau ka arī tev to ir nācies darīt tualetē, ne jau tikai es to tur daru. Taču šoreiz man to izdarīt neizdevās, jo šajā tualetē bija bijis Pēteris d`Irsa. Vai vismaz kāds bija ar melno marķieri šādu informāciju atstājis uz tualetes sienas, paredzot, ka agrāk vai vēlāk es to atradīšu.
Neatceros, vai tev to iepriekš esmu jau pieminējis, bet šim Pēterim d`Irsam es uz pēdām biju jau vairākus gadus. Brīžiem viņš spēja būt tik iluzors, ka es pat zaudēju pārliecību, ka šāds Pēteris d`Irsa vispār eksistē. Taču citkārt kaut kur pūlī es redzēju pazibam viņa raksturīgo bizi vai pa radio dzirdēju viņa ne ar ko nesajaucamo balsi.
“Labdien! Šeit zvana Aivars no Balviem. Es gribētu, lai jūs nospēlētu manam draugam Tomasam dzimšanas dienā viņa mīļāko dziesmu – grupas “Bruģis” dievīgo “Tava atnākšana”. Lūdzu, lūdzu, lūdzu! Es mīlu Bruģi!”
Tā bija pēdējā reize, kad es dzirdēju d`Irsas balsi. Pēc tam es speciāli iegādājos visas “Bruģa” kasetes, lai saprastu, ko tieši viņš bija gribējis man vai vēl kādam citam pavēstīt. Situācijas, kad d`Irsa izgāja uz saskarsmi ar pasauli, bija ļoti retas, un katrai no tām bija kāda īpaša misija. Dažas reizes man bija izdevies viņa vēstījumu uztvert, citkārt atkal nē. Par “Bruģi” es tā arī nesapratu. Tīri instinktīvi es nojaušu, ka atrisinājums ir meklējams šīs grupas dziesmā “Ceļā”, jo ne velti d`Irsu sauc par mūžīgo ceļinieku. Taču ko tieši viņš man mēģina pateikt ar šo pantu:
“Bet, ja kādreiz atgadās
Tev kāda ķibele
Vienkāršāk ir nospļauties
Un nedarīt neko”
man nepavisam nav skaidrs. Nedarīt neko? Vai tas nozīmē, ka d`Irsa mani aicina pievērsties nihilismam? Es jau neiebilstu, bet tas kaut kā neizklausās pēc d`Irsas. Otrs variants, ka viņa vēstījums nemaz nav meklējams “Ceļā”, bet gan “Diena aizgājusi”. Protams, tu zini, ka es neticu tam, ka laiks vispār var kaut kur aiziet, jo laiks ir statisks kā ceļazīme, un šādu manu pārliecību izveidoja tieši kāds d`Irsas izteikums, bet vienlaikus dziesmas tekstā ir acīmredzama norāde uz to, ka viņš gaida mūsu ilgi nepienākošo tikšanos, kurai vajadzētu beidzot ieviest absolūtu skaidrību visās lietās.
“Tikai vēstules uz galda,
Saista pavedienā mūs.”
Tā vēsta šī dziesma. Varētu būt, ka ar vēstulēm uz galda d`Irsa bija domājis tieši to uzrakstu, ko atradu uz sienas stacijas tualetē. Dabiski, ka kamēr man neizdosies d`Irsu atrast, uz šo jautājumu es tā arī atbildēt nevarēšu ar pilnu pārliecību, tāpat kā uz visiem citiem viņa uzdotajiem jautājumiem.
Tev ir tiesības zināt, kā vispār man sākās visa šī d`Irsas epopeja. Tu droši vien atceries, ka pirms pāris gadiem biju komandējumā uz Baltkrieviju. Tas bija vēl pirms kara, līdz ar to uz šo valsti varēja aizbraukt daudz vienkāršāk. Tur es iepazinos ar vietējo profesoru Pšeminski, kas strādāja Baltkrievijas valsts universitātes dēmonoloģijas fakultātē. Īstenībā viņi neko daudz par dēmoniem tur nezina, bet fakultāte viņiem jau tolaik bija. Un šis Pšeminskis apgalvoja, ka ar viņu esot mēģinājis sazināties viens šāds dēmons – Pēteris d`Irsa. Sākotnēji es mēģināju iebilst, ka nav nekādu pierādījumu dēmonu eksistencei. Taču Pšeminskis pamatoti argumentēja, ka nav arī pienākumu to ne-eksistencei, līdz ar to var pieņemt, ka dēmoni par piecdesmit procentiem eksistē, jeb, runājot klasiķa vārdiem, pastāv daļēji. Un tā kā dēmons jau pēc definīcijas ir tikai daļēja būtne (proti – bez miesas un asinīm), tad var pat teikt, ka to eksistence ir pierādīta. Neko jēdzīgu par šo dēmonu d`Irsu Pšeminskis gan man pastāstīt nevarēja. Jā, esot dēmons, kas mēģinājis ar viņu stāties sakaros, bet nekas prātīgs no tā neesot iznācis.
Tad es atgriezos atpakaļ un par d`Irsu vairāk nekā piecus gadus neko nedzirdēju. Taču tad pienāca karš un arvien biežāk es dažādās vietās dzirdēju pusčukstos izteiktas baumas par kaut kādu mistisku Pēteri d`Irsu, kas... (tālāk sekoja apraksts tam, ko tieši šis Pēteris d`Irsa...). Piezvanīt Pšeminskim kara apstākļos, lai noskaidrotu kaut ko precīzāk, nebija iespējams, līdz ar to es izlēmu pats personīgi ar d`Irsu sazināties un sāku pievērst arvien lielāku uzmanību vissīkākajām detaļām, kas mani varētu izvest uz viņa pēdām.
Reizēm šādas detaļas patiešām parādījās. Es gan jau sen esmu pārliecināts, ka d`Irsa nemaz nav dēmons, bet kaut kas pilnīgi cits, citādi nebūtu bijusi iespējama tā vienīgā viņa fotogrāfija, ko man izdevās iegūt no kāda Rietumindijas bukinista. Vienu reizi es ar d`Irsu esmu runājis pa telefonu, bet tajā brīdī es nemaz nezināju, ka tas bija d`Irsa un iespējams, ka arī viņš pats to tobrīd nezināja. Ja šāda iespēja man rastos vēlreiz, iespējams, viss izvērstos pavisam citādi. Starp citu, d`Irsa, cik saprotu, to, kas es viņam sekoju, uzzināja vēl ātrāk par mani. Iespējams, ka viņš to ir zinājis vienmēr, ne velti vairākas man atstātas norādes vedina tieši uz šādām domām.
Esmu mazliet novirzījies no tēmas. Es gribēju tev pastāstīt par to uzrakstu tualetē. Nez kāpēc es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas mani aicina doties uz preses nama astotā stāva piecpadsmito kabinetu. Tiešā tekstā tas gan tur nav rakstīts, bet burtu izvietojums, attālums starp tiem un maniere, kādā uzvilkta garumzīme uz burta “ē”, vedina tieši uz šādiem secinājumiem. Līdz ar to man būtu nepieciešama tava palīdzība. Tu zini, kādā veidā tu man vari palīdzēt. Un ja tu man šo palīdzību sniegsi, tad pilnīgi iespējams, ka mēs ar tevi varēsim kādreiz arī satikties. Es pagaidām tev neko nesolu, bet vienlaikus neko arī neatsaku. Ja tu man piekrīti, atbildi, lūdzu, nosūti kā parasti dziesmas veidā. Tikai es ļoti vēlētos, lai tā nebūtu Sandras dziesma.