No Hījumā līdz Sāremā
Redzot to, cik milzīgs automašīnu daudzums kopā ar mums ieradās salā, pirmā doma mums bija pavisam vienkārša – iespējami ātrāk tikt prom no cilvēku bariem. Nē, mēs neesam gluži maniakāli vientuļnieki, taču iespēja pavadīt nakti blakus bariņam izlaidumu svinošu tīņu (un tādus mēs gan ceļā uz prāmi, gan uz paša prāmja redzējām iespaidīgās devās, īpaši valdzinoša mums nešķita.
Mazliet pabraukājām pa salu, novērtējot Igaunijas atšķirīgo pieeju no mūsu dievzemītes ceļu veidošanā un remontēšanā. Kur būtu tā atšķirība? Izrādās, ka igauņiem nav pazīstama mūžsenā latviešu “ielāps-uz-ielāpa” tehnoloģija, tāpēc viņi labprātāk nomaina visu asfaltu kādā ceļa posmā (vai arī visā ceļa garumā), nevis ik pēc pāris mēnešiem pielāpa kārtējās bedres.
Tā kā diena jau gāja uz vakaru, mums bija tikai viens obligāts plāna punkts – atrast naktsmītnes vietu, vēlams – jūras tuvumā. Sākotnēji gandrīz iebraucām muitas teritorijā, pēc tam nonācām kaut kādā militārā pusizgāztuvē, bet relatīvi ātri atradām arī labi piebraucamu vietu jūras krastā. Jautājums bija tikai par to, kur sliet teltis – pludmales smiltīs vai simts metrus tālāk mežiņā. Virsroku guva versija par smiltīm, un tad nu uzcēlām teltis pludmalē. Teltis mums bija trīs – Normunda standarta kategorijas telts, Sergeja budžeta kategorijas telts un mums – Sīča bieziķu kategorijas telts. Tā kā Sīcis bija aizbraucis kāzu ceļojumā uz Parīzi (nez - kāpēc viņš deva priekšroku sievai un Parīzei pār draugiem un Hījumā?), tad šīs telts sliešana radīja vislielākās problēmas. No vienas puses, tāda telts ir ideāli piemērota, lai to uzslietu lietus vai sniega apstākļos kalnos, kad katra sekunde bez “jumta” ir grūti izturama, bet no otras tādiem nepieredzējušiem smalko telšu celšanā ļaudīm kā mums tā sagādāja diezgan pamatīgu pētniecisku darbu. Vēl bija otrs principiāls jautājums – vai mūsu teltī ieies Ziņģa un Jenny piepūšamais matracis.
Tu, protams, vari mani saukt par izlepušu snobu, ka man teltī gribas gulēt uz matrača, bet es tevi varu arī nosaukt kādā sliktā vārdā, ja tā darīsi. Man patīk izgulēties, un ar čiekuriem, kas dur mugurā, man tas parasti neizdodas. Tāpēc man vajag matraci. Un punkts. Labi, ka, lai arī ne bez zināmas piepūles un locīšanas, matracis teltī ietilpa un uz zemes mums gulēt nenācās. Sadalījums teltīs bija dabiskais – Normis un Nora vienā, Sergejs un Marina – otrā, pārējie – lielajā teltī.
Uz līdzi paņemtā vienreizējās lietošanas grila uzcepām desiņas, ieēdām siermaizes un citus “našķus” (ieskaitot “evil” našķus – čipsus) un pamazām devāmies pie miera. Jāatzīst, ka mums četratā oficiāli trijiem paredzētā teltī īpaši daudz vietas nebija, bet es patiesībā izgulējos labi. Bišķi jau nu Ziņģa krāšana traucēja (sorry, Ziņģi, ka tā saku, bet tā bija), bet no rīta jutos pietiekami mundrs.
Vienīgais, kas no rīta diži labi nebija, bija lietus. Jā, bija sācis līt un nekas neliecināja, ka beigs. Man principā nav sevišķu iebildumu pret lietu, bet šī nu bija viena no tām situācijām, kad lietus īpaši jauks nebija. Slapjas smiltis, kurās atrodas tava telts, ir mazāk simpātiskas nekā sausas smiltis. Un es neticu, ka kāds man spēs pierādīt pretējo. Vai tomēr spēs?
Neatkarīgi no jebkādiem pierādījumiem, nācās vien mums pa lietu sakrāmēt visas savas mantiņas un doties tālāk ceļā. Izbraucām mēs noteikti agrāk nekā to būtu darījuši saulainā rītā, līdz ar to savs pluss šādam variantam arī bija. Es gan biju jau tāpat paspējis 30-40 minūtes kā standarta rīta putniņš pastaigāt gar jūras krastu, dungojot “pašsacerētas” dziesmiņas bez melodijas un jēdzīgiem vārdiem par to, ka ir lietus un ka man ir garlaicīgi, bet tas tā – zināšanai, ne vairāk.
Šis rīts mums bija bāku rīts. Proti, mēs ar diezgan nelielu laika intervālu redzējām divas no ievērojamākajām Hījumā bākām. Vispirms – Tahkunas bāku, kuru tikai nobildējām no salijušiem fotoaparātiem, bet tad – vecajā Kopu bākā, kurā uzkāpām arī augšā. Patiesībā pirms kāpšanas bākā gan tuvējā kafejnīcā nedaudz ieturējāmies (es personīgi ieēdu kartupeļus frī ar “padomju” sardelēm – vismaz tā tās nodēvēja Sergejs). Kā izrādās, Kopu bāka ir trešā vecākā nepārtraukti darbojošās bāka pasaulē. Un tas jau ir labs rādītājs. Masīva kā baznīca tā ir patiešām lielisks bākas piemērs, kurai varu vien izteikt savu nedalītu cieņu. Es cienu tevi, bāka! Turpini priecēt tūkstošus Hījumā apmeklētāju ar savu cildeno stāju! Lai karogs tev rokās!
Jā, man augšā bija bišķi bail, jo es patiešām nemīlu augstumu, bet tas nekas. Reizēm pienāk arī laiks baidīties, gluži kā tas ir ar laiku dzīvot vai mirt.
Īstenībā neko citu šajā salā mēs arī neizdarījām, neredzējām, bet diezgan ātri devāmies uz prāmi, kas mūs aizvestu uz Sāremā. Un labi, ka tā darījām, jo šis prāmis gāja vien reizi četrās stundās un, ja mēs nebūtu paspējuši uz prāmi divpadsmitos, tad nāktos vien gaidīt līdz četriem. Un tas nemaz nebūtu labi.
Šis prāmis bija ievērojami mazāks izmēros nekā “St.Ola”, ar kuru bijām nonākuši Hījumā, un arī cilvēku tur bija mazāk. Pa televīziju rādīja Itālijas-Spānijas futbola spēli, bet paralēli tai mēs varējām novērot vietējo publiku un spriest, kas gan no tiem varētu būt ieradies ar lielo Defenderi. Sākotnējā versija bija par pamatīgi ekipējušos jaunu pāri, bet vēlāk izrādījās, ka tie bija divi pusmūža vācieši, kuru vīrišķā puse bija stipri vien resna un bārdaina. Nekādas vērtības šādiem faktiem, protams, nav, bet tagad tu to zini un, ja tev kādreiz kāds jautās, kas brauc ar Defenderi, kura numurs sākas ar “RÜD” (saīsinājums no Ruediger?), tu zināsi atbildi. Un tas nav maz.