Sāremā - mājas
Tātad mēs bijām nonākuši Sāremā. Atšķirībā no Hījumā šajā salā mūsu plānos ietilpa ilgstošāka uzturēšanās, tāpēc nolēmām, ka obligāti vajadzētu iegādāties salas tūristu karti, kurā būtu atzīmēti visi ievērojamākie tās objekti, lai mūsu uzturēšanās tajā neizvērstos par vienkāršu trulu braukāšanu praktiski bez pieturvietām.
Atbilstoši sākotnējam variantam vajadzēja piestāt pie pirmā veikala un tur iegādāties karti, bet pirmajam veikalam pabraucām garām un tad izlēmām – kā lai arī nebūtu, brauksim vispirms uz Kuresāri (salas lielāko pilsētu), tajā sameklēsim veikalu, kur iegādāties karti, paēdīsim pusdienas un tad nu dosimies tālāk. Pa ceļam, protams, ja redzēsim kādus ievērojamus objektus, obligāti tur piestāsim.
Patiešām divas reizes ceļā līdz Kuresārei mēs piestājām. Vispirms mūsu uzmanību piesaistīja ceļa malā redzamas vairākas vējdzirnavas (ar šādiem objektiem Sāremā vispār ir slavena) un Anglas vējdzirnavas ir vienas no ievērojamākajām no tām (galvenokārt ar to, ka tās ir veselas piecas vienuviet). Vējdzirnavām ir arī tāda priekšrocība, ka tās var redzēt no salīdzinoši liela attāluma, bet vizuāli tās ir pievilcīgākas (vismaz manām acīm) par stipri vienveidīgajām Sāremā baznīcām. Otrais apskates objekts patiesībā man bija jau pazīstams – Kali meteorītu krāteris, pie kura skolā mēs nakšņojām bēdīgi slavenajā klases ekskursijā. Krāteris izrādījās apmēram tāds pats, kā man bija tas palicis atmiņā – ne pārāk saistošs un piepildīts ar ūdeni. Tad jau ievērības cienīgākā krātera daļa bija trīs lietuvieši (nedaudz iereibuši), kas krātera malā korī dziedāja, un tīri labi turklāt.
Beidzot nokļuvām Kuresārē. Interesanti, ka neviens no mums trijiem, kas šajā salā bija bijuši klases ekskursijā, nebija pārliecināts, ka mēs toreiz tur bijām bijuši. Cik gan ir jābūt aizdzertam cilvēkam, lai viņš nezinātu, vai viņš ir bijis vienīgajā ievērojamajā Sāremā pilsētā! Kad devāmies uz Kuresāres cietoksni/pili, pamazām mani tomēr pārņēma sajūta, ka tur ir būts (vismaz pils pagalmā, vai tajā iekšā arī – tas jau ir cits jautājums, par kuru vēlāk vienojāmies ar Bū, ka laikam pilī iekšā mēs nebijām). Šoreiz gan pilī iegājām un sataisījām pietiekoši daudz fotogrāfiju, lai nebūtu citreiz šaubu, vai tur ir būts vai nē.
Kā izrādījās pils telpas ir vienkārši nereāli plašas, tādas, ka tajās var bez problēmām apmaldīties, turklāt prātīgie igauņi nebija iedomājušies, ka ekspozīcijai varētu izveidot kaut kādu jēdzīgu “maršrutu”, proti pareizo ceļu, pa kuru iet, kas būtu iezīmēts ar skaidrām norādēm, nevis tikai ar neprognozējamās vietās izvietotām bultām “To the beginning of the exposition”. Interesanti, ka, kā izskatās, šīs telpas viņi izmanto ne tikai kā Kuresāres pils vēstures muzeju, bet tajā ievietojuši gandrīz visu, ko salā bijis iespējams atrast, un to kaut kādā veidā sasaistījuši ar Kuresāri (tiesa, mēs nepainteresējāmies, vai tur jebkāda saistība patiešām pastāv). Līdz ar to šajā muzejā ir apskatāmi gan antīki velosipēdi, gan miniatūrs Sāremā okupācijas muzejs, gan visādi citi brīnumi. Starp citu, tieši okupācijas muzejā atklājās viena no interesantākajām parādībām – tur bija apraksts varonīgajai Roņu salas zvejnieku cīņai pret padomju okupantiem. Proti, 1940.gada vasarā pieci vietējie vīri bija nogalinājuši visus iesūtītos padomju militāristus un veselu gadu noturējuši tur neatkarīgu Igaunijas valsti. Protams, var pieņemt, ka kareivju tur bija ne vairāk kā divi un ka salu ilgstoši padomji neokupēja ne jau tādēļ, ka viņiem tas nebūtu pa spēkam, bet tādēļ, ka neviens par tādu neatcerējās, bet stāsts tomēr pats par sevi ir savdabīgs.
Kamēr es un N.R. lasījām šo diženo brīvības cīņas stāstu, izrādījās, ka kaut kur ir pazuduši pārējie mūsu grupas biedri. Pamazām pie pils izejas tomēr viens otru atradām, un tas bija iepriecinoši. Vēl gan daļa no mums (Kzh un Lienču ieskaitot) vēlreiz uzskrēja pilī augšā, jo Ziņģim un Jenny bija iepriekš izdevies tas, kas mums nebija pa spēkam – atrast skatu torni, no kura pavērās lieliska aina uz Kuresāri.
Pēc pils apmeklējuma devāmies meklēt kādu atvērtu un ne pārāk dārgu ēstuvi. Mūsu izvēle apstājās pie “Pappa Pizza” picērijas. Tā gan bija diezgan savdabīgs iestādījums kaut tāpēc, ka viss apkalpojošais un ēdienu gatavojošais personāls sastāvēja no viena vienīga puiša, bet mēs izlēmām neko citu nemeklēt. Veģetāriešiem Normim un Norai gan nācās puisim paskaidrot, ka viņi vēlas vienu no pieejamajām picām, tikai bez gaļas (jo veģetāru picu, ja neskaita “Margaritu”, tur nebija), bet tas vēl bija normā. Kas gan nebija normā (lai arī to, protams, varēja prognozēt), bija gaidīšanas laiks. Normis un Nora, kas pasūtīja ēdienu kā pēdējie, to dabūja kā pirmie, bet arī viņi gaidīja ilgi. Tikām Kzh un Lienča, kas pasūtīja kā pirmie, bija spiesti gaidīt vismaz savas divas stundas. Un tas bija diezgan, diezgan apnicīgi. Īsi sakot, ja tev gadās pabūt Kuresārē, varbūt uz tēta picēriju labāk tomēr neej.
Kamēr mēs vēl ēdām, ātrāk ēdienu dabūjušie jau bija paspējuši aiziet un izklāt zālienā (un uz Sergeja mašīnas jumta, pašam Sergejam par lielu sašutumu) žāvēties mūsu slapjās teltis. Jo – cik dīvaini tas lai arī nebūtu, laika apstākļi bija pēkšņi spēji uzlabojušies un kļuvuši pilnīgi pieņemami.
Vēl nemaz nebija vēls, tāpēc mums gribējās šajā dienā vēl pirms “jāņošanas” sākšanas kaut ko vēl apskatīt. Kuresāres tūrisma centrā bijām apgādājušies ar bezmaksas kartēm (nevienam tādas neiesaku!), tāpēc tālāk braucām, mēģinot maršrutā ietvert kādus apskates objektus. Faktiski gan vienīgais objekts, ko apskatījām bija viena muiža, kas izskatījās pēc gandrīz parastas dzīvojamās ēkas. Labākajā gadījumā tur varētu atrasties pagasta bibliotēka, pat skolai bišķi par sīku. Viss pārējais atdūrās pret faktu, ka mūsu kartes bija pagalam neprecīzas, bet norādes – neeksistējošas. Un vēl atsevišķi ceļi nebija paredzēti, lai pa tiem brauktu ar mūsu zemo apakšu mašīnām.
Tad nu sākām tomēr meklēt naktsmītnes vietu. Sākotnēji bijām gan domājuši otro nakti pavadīt namiņos kempingā, taču tā kā tagad spīdēja saule, bija nekāda pamata tā darīt. Meklējumi sevišķi neieilga un mums izdevās atrast patiešām lielisku vietu pašā jūras krastā. Jūra gan tur izskatījās drīzāk pēc tāda kā ezera, jo atradāmies nelielā līcītī, bet vieta... Kas tās bija par vietu! Patiešām visu cieņu igauņiem, kas speciāli uz mūsu ierašanos bija (kā izskatījās) pirms nedaudzām dienām uzslējuši milzīgu grilu un vēl nelietotu sauso tualeti, pat malciņa ugunskuram bija uz vietas. Un labākais tajā visā bija cena – proti, tās iztrūkums. Ja salīdzina ar Latvijas stāvkrastu administrāciju, kur visas vietas bija “rezervētas” un nekas nebija bez maksas, tad šeit bija pilnīgi cita aina.
Šoreiz Lienča bija vienojusies par nelielu rokādi teltīs – proti, Ziņģis un Jenny tagad varēja gulēt Sergeja teltī, bet pie mums lielajā teltī piebiedrojās Sergejs un Marina. Bija gan bažas, vai Sergeja telts spēs uzņemt mūsu otro – mazāko – piepūšamo matraci, bet izrādījās, ka tas tajā iegāja tikpat knapi kā lielais – lielajā teltī, un šī problēma bija atrisināta. Ēdām tipiskas Jāņu vakariņas – ar desām, alu, jāņasieru un folijā ceptu lasi (folijots lasis, kā zināms ir vispār visklasiskākais Jāņu ēdiens), dziesmas gan nedziedājām, toties mums bija nakts viesis. Kādā brīdī uz galda bija parādījies milzīgs izmēros un īpaši nepievilcīgs kailgliemezis. No visiem gliemežu veidiem tieši kailie ir manis vismazāk iemīļotie, un nevaru teikt, ka man pēc tam gribējās ēst sieru, kuru tas bija noslienājis. Turklāt puisis (saucu viņu tā, lai arī zinu, ka gliemeži ir hermafrodīti) bija ļoti sabiedrisks – pat pēc atkārtotiem lūgumiem bikstīšanas veidā tas nedomāja iet no galda nost. Pēc kāda laiciņa aizgājām gulēt.
Naktī atkal lija. Tas jau sāka pārvērsties par nepatīkamu tradīciju, taču par laimi no rīta šoreiz lietus mitējās un mēs varējām savu iedzīvi sapakot vēl sausā laikā, kas bija ļoti patīkami. Gribējām šajā dienā apskatīt vēl ļoti daudz ko, bet nesanāca. Pabijām Pangas klintīs – tās bija labas, tad aizbraucām vēlreiz uz Kuresāri, kur ļoti mājīgajā kafejnīcā “Bruno” ieēdām brokastis. Tur gan apstiprinājās Igaunijas princips – ka pirmais pasūtītājs ēdienu saņem pēdējais, plus mūs nedaudz piekāsa finansiāli, bet kafūzis tāpat bija foršs un tā īpašnieks (droši vien viņš tāds bija) – draudzīgs amerikāņu onka.
Vēl mēģinājām uziet kādu dabas taku, bet tas mums neizdevās. Toties mums izdevās atrast rindu uz prāmi. Kaut kā nebiju iedomājies, ka cilvēku, kas jāņojuši Sāremā, būs tādi nereālie tūkstoši – mēs jau viņus nebijām redzējuši. Bet rinda uz prāmi bija kaut kas vienkārši nereāls. Tās garums gan it kā nebija nereāls – kādi trīs kilometri. Taču kustības ātruma nebija vispār, un tas bija vairāk nekā depresīvi. Mēs tikai stāvējām un stāvējām. Un milzīga mašīnu plūsma pa pretējā virziena joslu mums brauca garām. Kas tie tādi – pārkāpēji vai biļešu rezervētāji? Varbūt mums arī vajadzētu šādi rīkoties? Tomēr neriskējām, bet Normis un Nora aizgāja uz ostu, apostīt gaisu un noprast, ko mums darīt. Pēc kāda laika šie zvana un ziņo – nekādā ziņā nepārkāpiet noteikumus! Izrādās, igauņiem ir izstrādāta metode, ka bez rindas braucējus pie kasēm aizsūta atpakaļ uz rindas galu. Un tās ir laba metode, to varu pateikt godīgi. Kad mēs beidzot bijām tikuši līdz kasēm un vienu mums priekšā aizlīduši bumeru, kas gan tāpat bija savas trīs stundas nostāvējis rindā, aizsūtīja prom, tā bija salda sajūta. Nekas, ka mēs šajā rindā nostāvējām vairāk kā piecas stundas. Un nekas, ka viena bija tāda stunda, kuras laikā pavirzījāmies uz priekšu par kādiem simts metriem. Kad mēs neilgi pirms astoņiem (rindā bijām no diviem) tikām beidzot uz prāmja, manas izjūtas bija vienkārši līksmības pilnas.
Ar to varētu šo aprakstu arī beigt. Vēl bija pēdējā interesantā epizode, kad mūs apturēja milzīga ceļu policistu kolonna un lika pūst trubiņā (man tā bija pirmā šāda veida pieredze), tad Latvijā šķita, ka mēs būsim izprovocējuši vietējo policiju arī veikt mūsu alkohola pārbaudi (bet “menti” tomēr aizbrauca prom, mūs nesagaidījuši), taču tas apmēram bija arī viss. Ā, atcerējos – atceļā biju domājis pateikt Sergejam, ka mēs brauksim pa priekšu un viņus negaidīsim, jo viņš tomēr ir tāds ļoti godīgs šoferis, bet man gribas ātrāk tikt mājās. Tā tomēr neizdarīju, un labi ka tā, jo Sergejs, šķiet, uz Rīgu gribēja vēl vairāk kā es. Vismaz man naktī, lietū braukt tādā ātrumā kā viņam bija bail, un tikai ar piespiešanos turējos līdzi. Rīgā bijā ap pusvieniem. Trīs dienās bija nobraukti 1050 kilometri.
Kāda būtu morāle no šī brauciena? Pirmkārt, iegādāties kartes (pirms brauciena). Otrkārt, es neesmu sevišķs eksperts morāļu jautājumā. Have a good time all the time! - tāda varētu būt otrā morāle.