Kazhes pierakstu burtnīca

Doma doties šovasar ceļojumā uz/pa Itāliju dzima jau pagājušā gada nogalē, bet jau šī gada janvārī tika iegādātas Ryanair biļetes un sākās brauciena plānošana. Maršruts, pieeja naktsmītņu izvēlei, iespējamās izmaksas un tamlīdzīgi jautājumi tika dažādi cilāti un risināti ilgstoši, bet ne pārāk nopietni un dziļi. Lielā mērā domājot par šo braucienu, kļuvām par aktīviem Couchsurfing dalībniekiem (paši pie sevis izmitinot cilvēkus) un šī pieredze pati par sevi izrādījās pietiekoši saistoša un vērtīga.

Pēdējās nedēļās pirms ceļojuma iegādājāmies mugursomas (jo ar tādām pārvietoties pa pilsētām un ārpus tām ir ievērojami ērtāk nekā ar stumjamajiem koferiem, vismaz tā man šķiet), nopirkām “Lonely Planet” Itālijas izdevumu un sagatavojām ceļojuma maršrutu (skat. attēlu augstāk).

Atbilstoši šim plānam bijām paredzējuši apskatīt: Milānu (konkrētāk – slaveno katedrāli), Turīnu, Dženovu, Činketerres ciematus, Pizu (precīzāk – torni), Florenci, Siennu, Romu, Ravennu, Venēciju, Veronu un Bergamo. No 14 ceļojumā aizvadāmajām naktīm 2 bija domāts pavadīt Turīnā pie Nikolas, piecas – pie kaučsērferiem un vēl septiņas – viesnīcās.

Nopietns jautājums bija par to, ko un kādos daudzumos ņemt līdzi. Uz muguras pārāk lielu daudzumu mantu nest nav īpaši patīkami un arī somu izmēri nav neierobežoti. Paņēmām katrs pa vienam biezajam džemperim (nevar jau nekad zināt, kāds būs laiks), divus rezerves apavu pārus un milzīgu daudzumu plāno drēbju. Tā kā bija gaidāms kaučsērfings, paņēmām arī vienu guļammaisu (Lienei), vienu plāno segu (man) un vienu palagu. Aizmirsām apdrošināties, toties sagatavojām suvenīrus mūsu namatēviem (namamātes nebija paredzētas) – nelielas Latvijas bilžu izlasītes (proti – pašveidoti komplekti no desmit bildēm) un kompaktdiskus ar latviešu mūzikas “rasolu”.

Atlika pats mazums – pats ceļojums. Patiesībā gan šoreiz tas nebija nekāds mazums – tik ilgā ārzemju ceļojumā divatā iepriekš devušies nebijām, vairāk iepriekš bija braukāts ar tūrisma kompānijām, bet vienīgais patstāvīgais brauciens mums bija uz Berlīni un ilga vien četras dienas, kuras visas tika pavadītas vienā pilsētā. Tāpat bija gaidāma pirmā pieredze “kaučsērfingā”, problēmas sazināties ar angļu un vācu valodu nezinošiem vietējiem, diezgan intensīvs ceļojuma maršruts un nepieciešamība paciest itāļu nepārtraukto klaigāšanu, agresīvo autobraukšanu un nemitīgo “pīpināšanu” satiksmē.

Kā tas viss rezultātā izvērtās, par to – turpmākajos ierakstos.