Kazhes pierakstu burtnīca

Pārmaiņas pēc šoreiz mums nebija paredzēts nekur bezjēgā skriet un nākamo nakti bija plānots pavadīt tajā pat vietā, kur iepriekšējo, un tas bija ļoti iepriecinoši. No rīta nekur sevišķi ātri neskrējām, bet varējām kaut nedaudz palaiskoties un atgūt spēkus pirms došanās apskatīt Florences centru.

Patiesībā jau Florenci cilvēki visvairāk apmeklē tāpēc ka tā ir viena no lieliskākajām Eiropas mākslas galeriju pilsētām, kurā atrodas slavenais Ufici muzejs un ne tikai tas vien. Taču mēs neesam muzeju tūristi, to man nākas atzīt, cik sāpīgi tas lai arī nebūtu. Mēs “objektus” lielākoties apskatām no ārpuses un iekšā ieejam tikai izņēmuma gadījumos, līdz ar to, iespējams, mēs daudz ko zaudējam, bet tādi nu mēs esam.

Patiesībā par šo dienu man būs diezgan maz ko pastāstīt, jo sevišķi intensīvi mēs pa Florenci nevazajāmies, vairākas reizes tās garumā atgriezāmies mūsu B&B un tā kārtīgi apskatījām vien ne pārāk lielu daļu vecpilsētas. Protams, ka Florences iespaidīgākā vieta ir laukums apkārt pilsētas Domam – ceturtajai lielākajai baznīcai Eiropā (pirmo lielāko – Svētā Pētera katedrāli Romā mēs redzēsim dažas dienas vēlāk, Svētā Pola katedrāli Londonā esmu redzējis jau divas reizes, bet Milānas domu šajā ceļojumā mums apskatīt neizdevās). Kas attiecas uz Florences Domu – iespaidīgs jau nu tas ir, taču tā lielākais skaistums ir nevis izmērā, bet vienkārši satriecošajos marmora paneļos, no kuriem veidots tā eksterjers. Apskatījām to gan no lejas (vairākas reizes), gan no Mikelandželo pakalna (vienreiz dienā un vienreiz naktī). Protams, ka pabijām arī pie Palazzo Vecchio (pilsētas rāts) un Ponte Vecchio (vienīgā Florences tilta, kas netika iznīcināts Otrajā Pasaules karā). Pēdējais ir ievērojams ne tik ļoti ar savu vecumu, kā ar to, ka tas ir tilts ar mājām uz tā – ja nemaldos, pirmais šāds tilts, ko esmu redzējis (droši vien - visinteresantākais objekts, ko mēs redzējām šajā pilsētā).

Kāds iespaids radās par Florenci kopumā? Pirmkārt, tur bija vienkārši šausmīgi daudz tūristu (kas gan laikam svētdienā nav sevišķs brīnums). Otrkārt, pilsēta gan ir skaista un iespaidīga, bet ne visur – proti, tajā ir atsevišķas vienkārši pasakaini skaistas vietas, tādi kā krustpunkti, bet posmi starp tām – nekas satriecošs (atkal jau – pēc Itālijas standartiem). Savdabīgi, ka pilsētā izstādītas veselas divas slavenā Mikelandželo Dāvida kopijas (viena – pie Vecchio pils, otra – Mikelandželo laukumā), turklāt ne viena, ne otra – ne sevišķi izcilas. Pie Doma redzējām vairākas ubagojošas čigānietes – šķiet, vienīgā sastapšanās ar čigāniem mūsu ceļojuma laikā.

Interesants bija atgadījums ar diviem francūžiem. Mēs tos pirmo reizi satikām iepriekšējā dienā vilcienā La Spezia – Piza, kad viens no viņiem interesējās, vai šis vilciens patiešām pietur Pizā. Pavisam nedaudz aprunājāmies jau gatavojoties kāpt laukā no vilciena, bet iepriekš biju dzirdējis, ka viņi tālāk dodas uz Florenci. Un savā Florences dienā mēs šos divus francūžus sastapām veselas divas reizes. Pirmo reizi – rīta pusē pie Florences Doma, bet vakarā – sēžam kafejnīcā Mikelandželo laukumā. Izlēmām, ka gadījumā, ja viņus vēl kaut kur ceļojuma laikā redzēsim, vajadzēs kopā nofotografēties. Tomēr vairāk viņus sastapuši netikām.

Tas par šo dienu arī būtu viss, ko varu pavēstīt. Naktsmītnes vietā atgriezāmies diezgan agri un ļoti labi izgulējāmies.