Par braukšanu ar ķiveri jeb Kā es ieraudzīju Tā Kunga gaismu
Patiesībā nekādu Tā Kunga gaismu es neieraudzīju un no apskaidrības manī nav ne miņas. Atvainojos, ja liku tev vilties, bet tāda ir skarbā patiesība, un man nav grūti būt skarbam. Esmu rūdīts tērauds. Yeah, whatever.
Ko es gribēju rakstīt? Par velo ķiverēm. Vēl līdz pavisam nesenam laikam (proti - apmēram šī gada augustam) manī valdīja nepārprotama pārliecība, ka ar velosipēdu braucot ķiveres velk vien gatavie sprukstiņi un jefiņi. Kā teikt - panki dirsu neslauka. Bet tad Lienčai uz vārdadienu Kipeloff un Striped uzdāvināja velo ķiveri. Lienča, jāatzīst, nav tā aktīvākā velo braucēja, ko man nācies redzēt, līdz ar to viņai ķiverei pielietojums nesanāca gluži grandiozs. Taču kādu vakaru mēs kopā aizbraucām uz Jūrmalu, un apmēram pusceļā Lienčai apnika braukt ar ķiveri galvā un tā tika nodota man. Kopš tās dienas es ar riteni bez ķiveres gandrīz nekad nebraucu. Man nav nekāda baisā stāsta par to kā ķivere izglāba manu dzīvību vai kā es redzēju kādu notriektu velosipēdistu, kuru ķivere būtu paglābusi, bet tās trūkuma dēļ viņa smadzenes izšķīda pa visu Krišjāņa Barona ielu (posmā no LNB galvenās ēkas līdz pat vietai, kur vēl nesen bija Sporta Pils). Es vienkārši sāku braukt ar ķiveri galvā un man iepatikās, tādā mērā, ka tagad braucot bez ķiveres es jūtos gandrīz vai kails.
Vai es būtu guvis kādu mācību? Vai šim ierakstam ir morāle, kas vēstī - tev būs ķiveri lietot? Nē. Ne katrs stāsts ir pamācošs (un interesants), bet šis ir MANS stāsts, un tieši šodien man gribējās TEV to izstāstīt. Ņem par labu un neēd pārāk daudz kompota!