Kazhes pierakstu burtnīca

Eiropas kino hierarhija Zviedrija kotējas diezgan augstu - apmēram tajā pašā līmenī kur Francija, Vācija, Itālija, Spānija. Ne velti šī valsts deva pasaules kinematogrāfam vienu no tā neapstrīdami izcilākajiem režisoriem - Ingmaru Bergmanu, kura režisētās filmas veselas trīs reizes triumfēja Oskaru ceremonijā kā gada labākā filmas svešvalodā (un divas - par labāko operatora darbu). Taču loģiski, ka zviedru kino ir vairāk nekā tikai Bergmans (arī Oskaru nominācijas saņēmusi vesela virkne citu zviedru režisoru filmu). Pēdējos gados gan pie nominācijām tikt nav izdevies, taču šogad izvirzītajai zināmas cerības uz labu rezultātu ir (ne velti filma iekļuvusi "Zelta globusu" ārzemju filmu pieciniekā). Domājams, ka gadījumā, ja Zviedrijas kinoakadēmija būtu kā savu filmu nominējusi "Let the Right One In", zviedru kino iespējas būt pārstāvētam šī gada "oskaros" būtu vēl lielākas.

Labi, pietiks vispārīgā ievada. Šī tomēr ir vampīru filma ar visām no tā izrietošajām sekām. Ok, varbūt ne gluži visām, bet vismaz dažām. Proti, te ir vampīri un viņi sūc cilvēkiem asinis, un viņi nevar uzturēties dienasgaismā. Tās laikam būtu galvenās detaļas, kas nepieciešamas, lai noskaidrotu, "što k čemu". Dīvainā kārtā iesākas filma nepavisam ne kā normāls vampīru stāsts, bet gan kā nedaudz cita veida storijs - ar neveiksmīgu slepkavnieciski noskaņotu cilvēku, kurš mēģina notecināt saviem upuriem asinis (nevis izdzert). Paralēli attīstās stāsts par draudzību starp 12 gadīgu puišeli, kuru pamatīgi apceļ skolā, un apmēram tāda paša vecuma "meiteni" (kura gan vairākkārt uzsver, ka viņa nav nekāda meitene, bet arī puika ne).

Nule esmu galīgi iebraucis auzās. Tālāk kaut ko atstāstīt par sižetu, nebūtu prāta darbs (nav nepieciešams). Kārtējo reizi lielas problēmas rada filmas nedefinējamais žanrs. Kā trāpīgi atzīmēja Ziņģis, filmām izteikti ir pārāk maz vispāratzītu žanru. Mūzikā tu vienmēr vari teikt, ka tā un tā grupa spēlē sajaukumu starp no-wave, grindcore un post roku (ko tas lai arī nenozīmētu), bet filmām šo terminu ir ievērojami mazāk. Kas īsti ir "Let the right one in"? Šausmu filma? Nē - nevienu brīdi tās skatīšanās procesā mani nepārņēma stindzinošu šausmu sajūta (atšķirībā no, piemēram, tās pašas "The Orphanage"). Drāma? Ļoti minimālā mērā. Trilleris? Vēl jo vairāk garām. Bērnu filma (kā nekā bērnu te ir daudz)? Diez vai šī filma varētu būt rekomendējama skatītājiem vecumā zem 18 gadiem. Wikipedia to definē kā romantisku šausmu filmu, taču es to īsti nenosauktu nedz par romantisku, nedz šausmu filmu. Tā ka, manuprāt, esmu galīgi dimbā.

Mēģināšu no cita gala. Iedomāsimies, ka mums būtu uzrakstīts šausmu filmas scenārijs - ar vampīriem, asinīm, slepkavībām, mazu bērnu un viņa nedzīvo draudzeni. Un tad šo scenāriju mēs iedotu nevis, teiksim, Džordžam Romero (mirklī nevaru iedomāties labāku kandidātu), bet kādam franču režisoram, kas specializējas uz sadzīviskā stila kino. Rezultātā varētu rasties kaut kas līdzīgs šai filmai. Eli - tā sauc šīs filmas vampīri - nemitinās pilī kaut kur Transilvānijas nomalē, bet gan visparastākajā dzīvoklī visparastākajā bloku mājā, un viņas upuri nav vis sensuālas un seksuālas sievietes, bet gan visparastākie vietējie pusbomži un pusalkoholiķi. Un arī pašas slepkavības šādā filmā nekļūst par tādu kā estētisku mākslas aktu (kā tas bija "Intervijā ar vampīru"), bet gan ir vienkārši un ikdienišķi notikumi.

Arī Eli attiecības ar Oskaru - apbižoto zēnu - nav tādas, kā tu gaidītu no "normālas" šausmu filmas. Un mans būs domāt, ka tās nav arī tādas, kādas tās ir amerikāņu pagājušā gada patiešām "romantiskajā šausmu filmā" - "Twilight". Šajā filmā, kā jau tas piedienas ziemeļu kino, nav nekāda lieka trokšņa, nekādas liekas muļķību gvelšanas, nekādu teatrālu emociju un "šova". Ļoti īpatnēja filma, un pagaidām - labākā šogad noskatītā filma (no četrām).

Tomēr vajadzēs laikam noskatīties arī "Everlasting Moments", ja jau paši zviedri to atzinuši par vēl labāku nekā šī kino lente.