Cik maksā laipnība krīzes apstākļos?
Katru rītu mans ceļš uz darbu ietver braucienu pār Vanšu tiltu. Centra pusē, lai tiktu pāri Citadeles ielai (jo es kā piesardzīgs cilvēks braucu pa trotuāru, nevis brauktuvi), ir divi varianti:
1) sagaidīt, kamēr kāda no pa labi griezošajām mašīnām piestās (vai piebremzēs), lai tevi palaistu;
2) sagaidīt, kamēr kāds autobuss no labās joslas gribēs pārkārtoties vidējā, tādējādi nostopējot griezošos mašīnu plūsmu.
Tā kā es neesmu "pareiza dzimuma" persona, ar autovadītājiem - palaidējiem sevišķi labi man nav gājis nekad. Tomēr iepriekšējos gados parasti bija tā, ka vienu no trim-četriem braucieniem kāda mašīna mani palaiž. Šī gada 8 braucienos vēl ne reizi neviens mani palaidis nav. Un šodien tika uzstādīts personīgais rekords - nogaidīju 24 mašīnas, kamēr beidzās plūsma un varēju tikt pāri (iepriekšējos gados, cik atceros, 15 mani nepalaidušas mašīnas jau bija ļoti augsts rezultāts). Es jau patiesībā nekur nesteidzos - man allaž ir pāris minūtes rezervē, lai tāpat varētu ierasties darbā savlaicīgi.