The Man Who Watched Trains Go By

Cik atceros, es mēģināju šo Simenona romānu lasīt vienreiz senā pagātnē - kādā septītajā klasē tas varētu būt bijis. Toreiz man par nepatīkamu pārsteigumu kļuva atklāsme, ka šis detektīvromānu autors sarakstījis kaut ko tik garlaicīgu un nedektīvisku. Taču piekrist apmēram 13 gadus veca manis spriedumiem es šobrīd ne vienmēr esmu gatavs, līdz ar to saņēmos un iedevu šai grāmatai otro iespēju.

Tās galvenais varonis Kēss Popinga ir bijis vienmēr stipri ikdienišķs kādas firmas darbinieks, kura lielākais hobijs bija vērot garāmbraucošus vilcienus. Viss viņa dzīvē bija pakļauts darbam un ieradumam, un laikam gan sevišķi laimīgs viņš nebija. Taču tad kādā Ziemassvētku vakarā viņš no sava priekšnieka uzzināja, ka firma esot bankrots un pats priekšnieks inscinēšot pašnāvību un bēgšot uz ārzemēm. Ievērojot to, ka firmas bankrots nozīmē arī galu Popingas ģimenes labklājībai - jo viņš bija arī firmas akcionārs un viņa mājas bija kā ķīla firmai. Īsi sakot - Kēss ir pamatīgā pakaļā. Un šajā situācijā viņš izlemj darīt to, ko darītu jebkurš no mums. Proti, viņš dodas no Grēningenes uz Amsterdamu, lai tur satiktu sava priekšnieka mīļāko un ar viņu pārgulētu. Taču šī sieviete nav par Kēsa izdarībām sajūsmā, viņu izsmej un viņš viņu nejauši nogalina. Un tā Kēss Popinga no parasta prokurista kļūst par "Amsterdamas iekāres slepkavu". Viņš dodas uz Parīzi, kur viņš iepazīstas ar kādu prostitūtu, un tā šis stāsts turpinās, un mēs iepazīstam Kēsu Popingu arvien labāk. Vispār grāmata ir ļoti īpatnēja. Savā ziņā tā ir līdzīga filmai "M", ja tu tādu zini, vienīgi ar to atšķirību, ka šeit slepkava ir galvenais varonis un vēl ar to, ka viņš nemaz nav maniakāli noskaņots, bet vienkārši cilvēks, kas vienā brīdī nospļāvies uz likumu eksistenci. Savdabīgs un vienlaikus ļoti skumjš stāsts, kurā gan netrūkst arī komisku elementu. Ne izcili, bet labi.
2009-03-24
7.5
comments powered by Disqus