Kazhes pierakstu burtnīca

Šonakt redzēju sapni, ka mūsu vecā pamatskolas klase bija sapulcināta skolā. Dažu cilvēku gan nebija, kamēr citi nebija no mūsu pamatskolas klases (piem., māsas Brūveres). Ko mēs tur īsti meklējām, ja godīgi, nesapratu, bet sēdējām klasē, un literatūras skolotāja Britāne (vispirms pamatīgi bez iemesla uzbraukusi Ziņģim) uzdeva jautājumu: cik daudziem no Jums man izdevās dot mīlestību pret Raini?
Un atbilde, protams, bija - nevienam.
Tad es piecēlos, un sāku klārēt savus spriedumus.
Proti, ka normālus pamat- un vidusskolniekus Rainis nevarēja interesēt un nekad neinteresētu, it īpaši, ja viņa darbus pasniegt tādā veidā, kā tas tiek darīts skolā. Ka Raiņa darbi mums kā skolēniem šķita arhaiski un neaktuāli. Skolas vecumā nav raksturīgi kust no mīlas lirikas un dziļām pārdomām (savus spriedumus izteicu, raugoties no šodienas, nevis kā esošs skolēns). Ja mums vispār varētu radīt kādu interesi pret latviešu dzeju (un man skolā literatūras stundās pret to tika ieaudzināts totāls riebums), tad to varētu darīt caur dzejniekiem, kuru darbi mums varētu šķist aktuāli. Piemēram, Veidenbaums. Mēģināju nocitēt pirmo pantu:

Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks,
Kas varmākiem skādi dar, nosaukts tiek grēks,
Par tiesnešiem. cienīti blēži sēž
Un "godīgi" ādu nost citiem plēš,
Un cienīgtēvs, zaglis, teic sprediķus:
"Tik pacieties, debesīs labāki būs!"

(neveiksmīgi, jo arī sapnī to no galvas nezināju)
Teicu, ka mūs varētu (tiesa - ar citu pieeju, nekā skolā tiek praktizēta) varbūt ieinteresēt Čaka, Ojāra Vācieša dzeja - bet Rainis, Plūdonis - nē. Ka mūs vajadzētu ieintriģēt, nevis mēģināt pieradināt pie mīlestības ar spēku.

Pamodies secināju, ka piekrītu katram savam vārdam :)