Kazhes pierakstu burtnīca

"Saraband" ir droši vien vissērīgākais izcila kinorežisora karjeras nobeiguma punkts. Ne tādā ziņā, ka tu vēro kādreizēju ģēniju nolaidušos līdz nožēlojamam līmenim - taisni tādu parādību netrūkst, bet gan šī ir filma, kuru uzņemot tās režisors ir zinājis, ka tas ir pēdējais akords, punkts izcilai karjerai un atvadas no laikmeta. Un apzinoties to, ka "Saraband" vēsturē ieies kā pēdējā viņa filma, Bergmans patiešām mēģina izdarīt to, ko savas dzīves noslēgumā gribēja izdarīt Dewey Cox - radīt vienu dziesmu (filmu), kas apkopo visu tavu dzīvi, radīt filmu, pēc kuras tapšanas tev patiesībā vairs arī nevajag dzīvot. Vai būtu iedomājams, ka Bergmana pēdējā filmā varētu nepiedalīties Līva Ulmane? Nē, tas nebūtu iedomājams. Un pat vēl vairāk - savas atvadas Bergmans radīja kā turpinājumu vienai no savām (daudzuprāt) izcilākajām filmām - "Scenes from a marriage" (kuru vēl neesmu noskatījies, bet plānoju to izdarīt tuvākajā laikā), savedot kopā divus varoņus, kas nav viens otru redzējuši trīsdesmit gadus. Zinot to, ka Bergmana filmas jau parasti nav sevišķi dzīvespriecīgas, ir skaidrs, ka "Saraband" ir viens pamatīgs raudamais gabals (ne tādā ziņā, ka es raudāju - bet varētu). Filmā viss tiek pasniegts ļoti minimālistiski - bez sevišķiem plašumiem, ar četriem aktieriem (ok - pieciem, ja pieskaita Mariannas meitu), pāris slēgtām telpām, kurās norisinās gandrīz visa darbība, tā ka "Saraband" ir tuvāka teātra iestudējumam nekā kinofilmai (Zviedrijai patiesībā tā sākotnēji bija domāta kā TV filma, tomēr Amerikā piedzīvoja arī izrādīšanu uz lielā ekrāna). Un tā ir skumja līdz pēdējai robežai. Ulmanes varone Marianna dodas apciemot savu bijušo vīru Henriku viņa lauku mājā, kur tas mīt kopā ar savu dēlu un mazmeitu - čellistiem. Henriks nav vēlējies Mariannu redzēt, bet viņa tomēr ir atbraukusi.

Izklaidi no šīs filmas gaidīt ir lieki, tā pamatā sastāv no varoņu bezcerības māktiem monologiem, ko lielos daudzumos droši vien būtu grūti izturēt, ja vien tas nebūtu Meistars, kas radīja šo filmu. Skumji, skaisti. Jānoskatās "Scenes from a marriage".