Kazhes pierakstu burtnīca

Pagājušonedēļ jau mēģināju no selerijas saknes pagatavot karbonādi, bet ar to izlēmu savu pazīšanos ar šo sakni nebeigt, un vakar uzcepu arī selerijas pankūkas. Jau sācis rīvēt seleriju, atklāju, ka manā rīcībā nebija rīvmaizes, tā ka nācās iztikt bez tās, līdz ar to gluži autentiskas tās man neizdevās. Tāpat pārāk vēlu atklāju, ka recepte ir fenomenāli nedetalizēta - par vairākām sastāvdaļām nav pat pieminēts, vai tās liek klāt uzreiz vai vēlāk, bet galvenais - tām nav rakstīts nepieciešamais daudzums (sākot jau ar to, ka 1 selerijas sakne var būt ļoti atšķirīgos izmēros, līdz ar to ietekmējot visu pārējo). Katrā gadījumā pankūku mīkla man sanāca ne sevišķi labā konsistencē - nepietiekami salipusi kopā. Vai vajadzēja vairāk olu, miltu vai majonēzes vai varbūt problēmas bija iztrūkstošās rīvmaizes dēļ - nezinu. Katrā gadījumā daļa pankūku man vienkārši ņēma un izjuka, kamēr citas daudz maz tomēr kopā turējās. Tā kā šoreiz salīdzinājumā ar selerijas karbonādi pagatavojamajā ēdienā bija vairāk ne-selerijas, pankūku garša bija mazāk specifiska un vieglāk pieņemama selerijas necienītājam (vismaz nedaudz pankūku ieēda arī Liene, kas no karbonādes atteicās). Pasākums pilnīgi noteikti būtu mazāk ķēpīgs, rīvējot seleriju elektriskā veidā, jo liela daļa laika aizgāja tieši rīvēšanas procesā, plus kārtējo reizi saskāros ar problēmu, ka īsti nespēju novērtēt, kurā brīdī pankūkas kļūst gatavas, tā ka dažas sanāca izceptas vairāk, bet citas - mazāk. Salīdzinoši ar karbonādi šis eksperiments noteikti bija veiksmīgāks, un ir drīzāk ticams, ka turpmāk vēl kādu reizi pagatavošu seleriju pankūku veidā nekā karbonādes veidā. Un tomēr drošākais variants, kā šo sakni patērēt, ir nemainīgs - šorīt daļu atlikušās selerijas (visu to gatavot pankūkās man pietrūka centības) šorīt sarīvēju kopā ar burkāniem un plānoju vēlāk notiesāt svaigā veidā.