Kazhes pierakstu burtnīca

Līdz šim biju lasījis tikai Jerofejeva memuārus "Horošij Staļin", bet tagad esmu iepazinies arī ar vienu viņa "daiļliteratūras" grāmatu - stāstu krājumu "Pupok". Apstiprinājās mans sākotnējais spriedums, ka viņš varētu būt Dostojevska un Henrija Millera krustojums - "Pupok" stāstos netrūkst smagu pārdomu un tāpat tur netrūkst baisas vulgaritātes, varbūt ne gluži Sorokina "Goluboje salo" līmenī, bet šeit atrodas vieta gan stāstam par piecgadīgu bērnu - slepkavu, gan stāstiem ar "pirmspubertātes pežām" un citiem tikpat burvīgiem vārdu savienojumiem. Sava tiesa, cik var spriest, nāk no paša Jerofejeva bērnības atmiņām, kamēr citiem darbiem viņš ietekmējies kaut kur citur.
Vai man šī grāmata patika? Atbilde - nē, un tas liek domāt, ka šajā mirklī arī beigsies mana pazīšanās ar Jerofejevu. Tas, ka viņš raksta neķītri, tas, protams, man nesagādā sirdēstus, bet man nepatīk tas, ka:
1) viņu lasīt nav interesanti;
2) šī grāmata šķiet vienkārši rupja rupjības pēc.
Īsi sakot - Peļevinam manās acīs viņš par konkurentu nav kļuvis.