Kazhes pierakstu burtnīca

Ievads
Ja pavisam godīgi, es neatceros, kam un kurā brīdī radās doma par braucienu uz Spāniju. Liene droši vien teiks, ka viņa vienmēr uz turieni gribējusi braukt, varbūt arī Sergejs apgalvotu ko līdzīgu par sevi. Sākotnējais variants iekļāva Spānijas un Francijas dienvidu piekrastes apceļošanu, taču variantu ar Franciju visai ātri nācās atmest. Pirmkārt, auto īres kompānijas lielākoties nepiedāvā mašīnu paņemt vienā valstī, bet nodot citā. Otrkārt (un tas bija izšķiroši), Francijā auto nomāšanai nepieciešams, lai vadītāja vecums būtu ne mazāks par divdesmit pieciem gadiem. Un Sergejs šim kritērijam bija pārāk zaļoksnējs. Tātad palikām pie varianta - apmēram 7-9 dienas ilgs ceļojums pa Spāniju. Ja kas - braucēju sastāvs izveidojās sekojošs:
- Sergejs "da bļin ko viņš dara?"
- Marina "kur ir nākamais cache?"
- Liene "vamos a la playa!"
- Raimonds "mums ir plāns"
Biļetes pasūtījām no cenu ziņā draudzīgās Ryanair. Tā kā pa taisno no Rīgas uz Spāniju ar to nokļūt nevar, iesaistījām pārsēšanos Londonā. Virzienā turp pasūtījām biļetes Rīga-Londona-Seviļļa, atpakaļ - Barselona (patiesībā - Žirona)-Londona-Rīga. Izlidošana - ceturtdien vakarā, atpakaļ - nākamās nedēļas svētdienā. Pāris mēnešos starp biļešu nopirkšanu un ceļojuma sākumu Ryanair divas reizes mūs negatīvi pārsteidza, pārceļot mūsu reisu laikus, kā rezultātā turpceļā pāris gaidīšanas stundas Londonas Stanstedas lidostā pārauga teju divās diennaktīs, bet atceļā 7 (ja nekļūdos) stundu vietā mums Londonas lidostā bija jāpavada teju vesela diennakts.
Šīs pārcelšanas ietekmēja arī mūsu Spānijas maršrutu - tā kā zaudējām vairāk nekā veselu diennakti, nācās atteikties no vairākām paredzētām apskates vietām, tai skaitā no vienas no centrālākajām - proti, no Madrides. Šādi izveidojās aptuveni sekojošs maršruts: Seviļļa - Kadiza - Gibraltāra - Malaga - Granāda - Almeria - Murcia - Elche - Alicante - Valensija - Barselona - Žironas lidosta. Uz svētdienas rītu Seviļļā pasūtījām auto, nosakot par nodošanas vietu Barselonas centrālo dzelzceļa staciju piektdienas rītā. Lai aizpildīto ilgo laiku turpceļā Anglijā, Sergejs sarunāja, ka varēsim divas naktis pārnakšņot pie viņa māsas Londonā, bet atceļa 18 stundas Stantsedā izlēmām aizvadīt ar galda spēlēm un geocachingu. Rezervējām viesnīcas (kā vēlāk izrādījās - ne visas), sarunājām vienai naktij couchsurferus, uztaisījām veselības apdrošināšanu (dažam labam nosaucot mūsu apmeklējamo valsti apdrošināšanas papīros par "Angliju"), nopirkām Lonely Planet un DK grāmatas par Spāniju. Un gaidījām ceļojuma sākumu (nekas, ka lielu daļu no iepriekšējiem punktiem patiesībā veicām jau pēdējās dienās pirms brauciena).

Pirmā diena: ierašanās Londonā
16.aprīlis, kad sākās mūsu ceļojums, trijiem no mums (neskaitot Marinu) bija maksimāli ikdienišķa diena - ar agru celšanos, iešanu uz darbu un regulārajiem ikdienas pienākumiem, kas nemaz neliecināja par straujo atvaļinājuma tuvošanos. Patiesībā pat īsti neticējās, ka vēl dažas stundas un visas ierastās rūpes un raizes būs aiz muguras. Turklāt šo ikdienišķo problēmu bija gana daudz - ieskaitot to, ka vēl vajadzēja sagaidīt Čipja jauno barības maisu, lai mūsu "bērns" man un Lienei promesot nepaliktu badā (lai gan, protams, mani vecāki viņu ēdinātu arī ja šī maisa nebūtu). Sergejs ar Marinu kaķi aizveda pie Sergeja mammas uz Daugavpili (ok, patiesībā tas notika jau dažas dienas ātrāk, vienkārši es to aizmirsu pieminēt gatavošanās sadaļā).
Tātad pēc darbadienas beigām kā allaž aizriteņoju mājup un kā allaž ieēdām pusdienas. Taču tālākais vairs nebija kā allaž - ap astoņiem klāt bija Sergejs un Marina, iekrāva mūs mašīnā (somas, kuras šoreiz nebija sevišķi lielas, bijām sagatavojuši jau iepriekšējā vakarā) un piedzīvojums varēja sākties.
Protams, uzreiz nekas nesākās - vispirms aizbraucām uz Rīgas lidostas ilgtermiņa stāvvietu, atstājām tur glabāšanā tumšzaļo BMW (labi, ka Marinai bija līdzi kāda skaidrā nauda), tad sekoja stāvēšana rindā uz check-in (kas gan bija formāli vajadzīgs tikai Sergejam, uz kura vārda bija vienīgā mūsu nododamā bagāžas soma - pārējās mantas bija saliktas visu četru braucēju rokas bagāžās, neesam jau nekādi izšķērdīgie ļautiņi), pasu un biļešu kontrole, gaidīšana un beidzot - bijām lidmašīnā.
Ja kas - attiecībā uz bagāžu esmu novērojis sekojošu parādību - ka mantu mums allaž ir nepieciešams tieši tik daudz, cik atļauj pieejamie bagāžas ierobežojumi. Eirotripā piepildījām visu Defendera aizmuguri, uz Itāliju braucām ar lielajām ceļojumu mugursomām - tās bija pilnas līdz ūkai, tāpat savu somu "kravnesību" līdz robežai izmantojām braucienā uz Beļģiju un arī šoreiz.
Lidojums nekādi sevišķi atmiņā nepalika - daļu tā nogulēju, bet pārējo laiku īsināju cauršķirstot Lonely Planet ceļvedi. Stanstedā ielidojām ap pusvienpadsmitiem pēc vietējā laika, kas nozīmēja, ka varējām paspēt tikai uz pēdējo Londonas autobusu (mūs interesējošajā zemākajā cenu kategorijā) - bez piecām pusnaktī. Autobusa galapunktā mūs sagaidīja Sergeja māsa Taņa, kas Londonā dzīvo nu jau četrus gadus. Vispār jāatzīst, ka ar savu klātbūtni viņai noteikti sagādājām lielu tiesu rūpju un raižu - sākot jau ar to, ka viņai piecos no rīta bija jābūt darbā, bet mēs ieradāmies nedaudz pirms vieniem. Pēc naksnīgas pastaigas pa Ņūhemu (rajona nosaukums) nonācām Taņas dzīvesvietā. Tur bija omulīgi, lai arī ne pārāk plaši. Patiesībā iepriekšējā teikumā par plašumu izteicos mīkstināti - Taņas miteklis mūspusē droši vien būtu saucams par komunālo dzīvokli, kurā viņai ir double room tādā ziņā, ka gulta istabā ir divguļama, taču pieci cilvēki mazajā istabiņā gluži dančus rīkot nevarētu. Zinot to, kā ir ar dzīvokļu (un it īpaši īres) cenām Londonā, tas, protams, ir tikai loģiski, taču skaidrs bija viens - ka neērtības mēs radījām visai pamatīgas.
Lai mums pieciem būtu, kur sagulēt, Taņa gulēja uz matrača uz grīdas (mazā vienvietīgā matracīša, tāda, kādus vēl bērnībā atminos esam lietojis Rīgas Jūrmalā, nevis "treknā" matrača, kas no gultas atšķiras minimāli. Sergejs apgūlās uz mini dīvāniņa, kas pilnīgi noteikti nav radīts gulēšanai, bet Marina, Liene un es gulējām Taņas gultā. Jā - tieši tā, kā rakstīts iepriekšējā teikumā. Ja tu padomāji, ka es šādos apstākļos varētu gulēt pa vidu, tu, protams, kļūdies. Tas būtu pārāk nepieklājīgi un cilvēki vēl padomātu par mani sliktas lietas. Līdz ar to pa vidu apgūlās Liene. Izcils šāds izvietojums nebija, jo Liene ieritinājās guļammaisā, Marinai tika lielā sega, bet es lielā karstuma, kas valdīja istabā, dēļ izlēmu gulēt tāpat bez segas.
Sākumā patiešām bija karsts, taču tad sāka salt, labi, ka Liene kādā brīdī man arī uzsedza guļammaisu (ko nebiju nemaz prasījis). Vispār gulēšana šajā naktī nebija diez ko izcila - Taņa vispār netika aizmigusi, Sergejs neaizmiga līdz pat Taņas aiziešanai uz darbu, kad viņš tika uz matrača, Liene arī gulēja slikti, man bija karstuma-aukstuma problēma un tikai Marina no rīta nežēlojās, ka nebija izgulējusies. Toties papildu "jautrību" naktī sagādāja Marinas modinātājs, kurš sāka negaidīti zvanīt, sagādājot ne mazumu prieka tiem, kas tā zvanus dzirdēja.

Otrā diena: Londona
Kā jau iepriekš minēju, izgulējušies sevišķi labi nebijām, tomēr no rīta jutāmies gana mundri, lai sāktu mūsu Londonas dienu. Jāpiezīmē, ka vienīgi Liene šajā pilsētā iepriekš nebija bijusi, tālab pārējiem daļa dienas plānu sanāca tāda kā iepriekšējo nodarbību satura atkārtošana. Ieēdām brokastis Taņas istabā (jogurts, maizītes, augļi, tēja) un sākām kultūras programmu.
Deviņos trīsdesmit mums bija jābūt pie The London Eye panorāmas rata, uz kuru man un Lienei bija nopirktas biļetes (Sergejs un Marina ar to bija izbraukuši savā iepriekšējā reizē Lielbritānijas galvaspilsētā un ievērojot šīs atrakcijas gana augsto cenu, otro reizi braukt nevēlējās). Laiks patiesībā bija padevies varen draņķīgs - smidzināja stipri riebīgs lietus un redzamība panorāmas ratā bija tāla no ideālas. Apskatīties uz Londonu no augšas tomēr bija interesanti, žēl vienīgi, ka skaistas fotogrāfijas šādos apstākļos radīt pilnīgi noteikti nespīdēja.
Kad bijām "nolaidušies" lejā, uzzinājām, ka S&M jau bija paspējuši atrast pirmo geocache, kas bija zem kāda tilta pāris minūšu gājienā no panorāmas rata. Aizgājām tad arī mēs uz šo slēpni un atradām to diezgan ātri (nekā sarežģīta tajā nebija).
Sekoja diezgan tradicionāla pastaiga pa Londonas centra, kas sevī ietvēra tādas maksimāli tradicionālas vietas kā Parlamenta ēkas (ieskaitot, protams, Lielo Benu), Vestminsteras abatiju (kurai pretī notika pikets pret karadarbību Šrilankā), Trafalgāras skvēru, Tūkstošgades tiltu, Svētā Pola katedrāli, daļu no biznesa Sitijas, Londonas Taueru un Tauera tiltu. Man jau Londona patīk, tālab arī šī pastaiga man patika. Tālāk devāmies uz vietu, kur gan iepriekš bijis nebiju - Grinvičas meridiāna parku. Interesants sanāca brauciens uz šo parku - turp vedošais metro ir vienīgā Londonas metro līnija, kur vilcienus vada automātika nevis cilvēks, tālab gribējām apsēsties pašā vagona priekšā, lai varētu novērot braukšanu. Tomēr izrādījās, ka konkrēto reisu (vismaz tā pirmajās stacijās) vadīja gan cilvēks, kuram piesēdās klāt kaut kāds alkoholiska paskata tips, kas vilciena vadītāju apbēra ar jautājumiem, kas interesēja arī mūs, tāpēc piesēduši viņiem aizmugurē ar interesi klausījāmies. Šī divu tipisko lower-middle class angļu sarunā netrūka arī komisku detaļu, ieskaitot viena varoņa lielīšanos ar savu hronometru ("I didn`t even pay for it") un otra lepošanos ar jauno mobilo telefonu (kura apraksts pirmajam lika pateikt "sounds tasty"). Mums bija jautri, un vēl jautrāk bija brīdī, kad vadītājs vienkārši ņēma un aizvēra vadības pulti un aizgāja prom, bet vilciens turpināja braukt pats.
Grinviņas parkā līdzās nulles meridiāna pieminekļa un parka apskatei mums bija jāatrod arī daži geocachi. Jāatzīst, ka Londonas pirmo līmeņu slēpņi ir vienkārši šokējoši viegli - kur citur būtu pieredzēts, ka konteineris vienkārši piestiprināts pastkastes aizmugurē tādā veidā, ka to var saskatīt jau pa gabalu. Vienu slēpni, kam bija jāatrodas pie Temzas, gan atrast neizdevās - vai nu ne tur meklējām, vai arī tā tur nebija. Drīzāk gan pirmais variants, jo nano konteineiru atrašana vispār ir diezgan ķēpīgs uzdevums. Tad vēl ātri iegriezāmies Pikadilli laukumā, kurš, kā secinājām, ir galvenokārt ievērojams ar to, ka tas ir ievērojams.
Uz pussešiem mums vajadzēja būt atkal pie Taņas, kas mums bija sagatavojusi patiešām ļoti gardas pusdienas. Ēdiena nosaukumu, protams, neatceros, bet tas bija viens no meksikāņu chilli paveidiem (atšķirībā no tās "chilli" variācijas, ko gatavojam mūsmājās, šis bija patiešām ass) - rīsi, pupiņas, pipari, mērces, utt.
Paēduši aizbraucām vēlreiz uz pilsētu - pavazājāmies pa sitijas finanšu kvartāliem, Oksfordstrītu un vēl šur tur, bet tad - atkal uz Taņas dzīvokli gulēt.
Tā kā pati Taņa šo nakti palika pie sava drauga, šoreiz Sergejs uzreiz gulēja uz matrača, bet Liene un es gultā apmainījāmies vietām, kā rezultātā, kad viņa mani naktī izstūma no guļammaisa, es varēju tikt zem segas. Rezultātā nākamajā rītā visi bijām ievērojami svaigāki nekā dienu iepriekš.

Trešā diena: Londona un ierašanās Seviļļā
Sestdienas rīts mūs sagaidīja ar patīkamu saulīti. Un kur gan varētu labāk doties šadā rītā nekā uz kādu parku? Un Londona no parku viedokļa ir vienkārši lieliska pilsēta. Neko oriģināli mēs nebijām, un tālab aizbraucām uz Haidparku. Siltā un jaukā saulainā dienā kā šī bija ļoti patīkami izbaudīt ziedošos kokus un puķes, putnu un vāveru sabiedrību un paskatīties arī uz cilvēkiem, kas cītīgi gatavojās Londonas maratonam, kas bija gaidāms apmēram pēc nedēļas.
Vēl labi atceroties to, ka Latvijā divas dienas iepriekš bija labi ja pieci grādi plusā un par zaļu zāli varēja tikai sapņot, šis Haidparka apmeklējums bija ļoti svētīgs. Un es jau nebūšu tas cilvēks, kurš vēlāk mocīsies pašpārmetumos tur aizmirstā lietussarga dēļ. Šis bija skaists, saulains un optimistisks rīts un, manuprāt, tas bija viens no labākajiem veidiem kā sagatavoties pārbraucienam uz Spāniju.
Patiesībā bija vēl viens ne mazāk vērtīgs gatavošanās veids - kārtīgi paēst. Un te kārtējo reizi - Paldies Sergeja māsai Taņai, kas mūs kārtējo reizi pamieloja ar ļoti garšīgu (un arī barojošu) mājas ēdienu. Vispār Taņai paldies varētu izteikt atkal un atkal, jo viņas gādība pār mūsu četrotni bija vienkārši super. Apmēram vienos viņa mūs aizvadīja līdz lidostas autobusam un varējām doties uz to zemi, kur patiesībā bijām sākotnēji plānojuši pavadīt visu atvaļinājuma laiku - Spāniju. Tomēr tagad atskatoties šķiet, ka varbūt tas bija tikai svētīgi, un Londonā aizvadītais laiks noteikti vērtējams ar plusa zīmi.
Lidostā atkal sekoja ierastā procedūra, kura mums patiesībā varēja beigties arī ar problēmām. Proti, tur notika diezgan stingra pārbaude uz salonā ņemamās bagāžas izmēriem un izrādījās, ka nedz mana, nedz Lienes soma tiem īsti neatbilda. Protams, patiesībā tas bija gluži muļķīgi - divas tās dimensijas bija izteikti mazākas par pieļaujamo līmeni un tikai platums par dažiem centimetriem pārsniedza atļauto, kamēr Lienes mugursoma vispār ir pavisam neliela, taču kantainas formas un tātad - formāli neatbilstoša. Un tikai Marinas soma, kurai tilpums bija vislielākais, izmēriem atbilda. Labi, ka stingrais somu pārbaudes vīrs mums klāt nepienāca.
Lidmašīnā atkal lasīju, gulēju un garlaikojos līdz beidzot nolaidāmies Seviļļā. Bija jau vakars, laiks - ne pārāk karsts (siltāks gan nekā Londonā un nesalīdzināmi siltāks kā Rīgā) un mēreni lietains. Autobuss līdz pilsētas centram mūs aizveda ātri, taču tad steidzami bija jārisina viens jautājums - jānokļūst viesnīcā.
Tas varbūt "uz papīra" nešķiet tik sarežģīti, taču problēmas radīja tāds būtisks apstāklis, ka mums nebija ne mazākās nojautas, kurā pilsētas daļā viesnīca būtu meklējama. Sergejam gan bija izprintēts viesnīcas rajons no Google Maps, taču tajā nebija nevienas ielas, kas atrastos arī mūsu ceļvežos iekļautajās kartēs, tāpat šajā "izgriezumā" nebija nekādas citas noderīgas informācijas.
Aizgājām uz mums tuvāko metro staciju. Tā izrādījās esam ļoti savdabīga būve - gan konstrukcijas ziņā (nekur citur neesmu varējis tik labi aplūkot vilcienus no augšas), gan tādēļ, ka šis metro šķita praktiski "nevainīgs". Proti, Seviļļas pagaidām vienīgā metro līnija atklāta tikusi visai nesen (tik nesen, ka Lonely Planet`ā par to rakstīts vien tas, ka tāda tiek būvēta) un līdz ar to šķiet, ka pilsētas iedzīvotāji vēl īsti ar šo jauno transporta veidu nav sapratušies. Cilvēku tajā bija maz, darbinieki - angliski nerunāja un vietām izskatījās, ka patiesībā šis metro vēl nemaz nav atklāts. Kaut kā Sergejam izdevās sarunā ar metro darbinieci noskaidrot staciju, kur mēs varētu kāpt ārā, lai nonāktu tuvāk mūsu viesnīcai (sākotnēji šai sievietei gan šķita, ka Sergeja rādītā karte varētu būt vispār no citas pilsētas), tad viņa palīdzēja mums arī nopirkt biļetes un tās validēt. Līdz ar to šo sievieti, kuras vārdu neuzzinājām, var nosaukt par otro pēc Sergeja māsas mūsu brauciena "patron saint", jo nez, kā mums būtu izgājis tālāk bez viņas palīdzības.
Izkāpuši no metro, mēs gan uzreiz vēl nevarējām zināt, ka viņa mūs patiešām bija nosūtījusi pareizajā virzienā. Tomēr metro stacijā atrodamā tuvāko dažu kvartālu karte (plašāku karšu Seviļļas metro nav) pārklājās ar Google doto karti un diezgan labā noskaņojumā devāmies viesnīcas meklējumos.
Vispirms gan mēs, protams, nomaldījāmies un pareizā virziena vietā aizgājām uz nākamo metro staciju. Notika mēģinājumi gūt kādu informāciju no vietējiem, taču lielākoties tie cieta neveiksmi, jo seviļļiešus nekādi nevar nosaukt par labiem angļu valodas pratējiem (viens apsargs pat nespēja saprast ar zīmēm skaidroto lūgumu parādīt kartē vietu, kurā mēs atrodamies). Tad pareizo ceļu atradām un droši vien savas 40 minūtes pēc izkāpšanas no metro mēs izgājām uz vajadzīgās ielas. Aizgājām līdz vajadzīgajam krustojumam, meklējām hoteli, bet tā tur nebija. Tas nebija patīkams pārsteigums - iepriekš bijām ļoti gandarīti, ka par 89 eiro dabūjām mums visiem vietu četru zvaigžņu viesnīcā, bet te izrādās, ka nekādas viesnīcas nemaz nav. Sergeja izmisuma (vai ne izmisuma, grūti teikt) pilno skatienu ievēroja kāda sieviete, kas brauca mašīnu iekšā savas greznās privātmājas pagalmā (bijām nokļuvuši "biezo" cilvēku dzīves apvidū), izdzirdējusi hoteļa nosaukumu "Sevilla Suites Hotel" paziņoja, ka tas esot šajā ielā vienu kilometru tālāk (tajā virzienā, no kurām bijām jau kādu gabaliņu nākuši) apmēram viena kilometra attālumā, taču turp doties esot "better by car". Nekļuva īsti skaidrs, ko viņa ar to domāja - vai tas bija piedāvājums mūs (vai tikai Sergeju...) aizvest, ieteikums pasūtīt taksometru vai vēl kas cits. Kā lai arī nebūtu, mēs gājām viņas teiktajā virzienā. Gājām ilgi, patiešām ilgi, bet hoteļa kā nebija, tā nebija. Pamazām kļuva skaidrs, ka Google kartes mūs bija piečakarējušas - vajadzīgā mājas numura vietā norādījušas ielas sākumu, taču vieglāk no tā nekļuva. Jau sen bijām prom no "1 kilometra" sievietes, kad kāds vīrietis mums pavēstīja, ka līdz hotelim būtu jāiet vēl savas desmit minūtes un kopumā ar visām somām pa šo ielu nogājām droši vien savas minūtes 40. Rezultātā viesnīcā ieradāmies ap pusnakti (labi, ka Spānijā to recepecijā parasti cilvēki ir jebkurā diennakts stundā) un iečekojāmies savā numuriņā.
Izrādījās, ka mūsu rezervētais numurs patiesībā bija pilnvērtīgs dzīvoklis un nekāds ne viesnīcas numurs - ar divām istabām un funkcionējošu virtuvi. Aizdomīgi gan šķita, ka uz numuru ar liftu bija jābrauc lejup nevis augšup, tā ka jau padomājām, ka esam izmitināti pagrabā, ko likās apstiprinām aizvērtās metāla žalūzijas logu vietā. Tomēr izrādījās, ka patiesībā vienkārši atradāmies zemes līmeņa pirmajā stāvā ar izeju uz baseinu (kuru gan, protams, neizmantojām). Ceļš uz viesnīcu gan bija prasījis daudz laika un spēku, tomēr bijām priecīgi, ka vispār bijām tur nokļuvuši.