Spānijas ceļojuma apraksts: 4.diena

2009-04-29

No rīta viesnīcas recepcijā mēģinājām noskaidrot, kādā veidā mēs vislabāk varētu nokļūt uz centrālo staciju, kur mums vajadzēja paņemt automašīnu. Brīdī, kad recepcioniste paņēma rokās tūristiem paredzēto bezmaksas centra karti, kļuva skaidrs, ka īsti mūsu situāciju viņa nesaprot. Uzzinājusi, ka gribam centrā nokļūt bez mašīnas, viņa droši vien vispirms padomāja: kā jūs vispār spējāt nokļūt līdz viesnīcai, ja jums nav auto? Uzzinājām, ka autobusi svētdienās nekursē un labi vēl, ka vismaz metro darbojas. Recepcioniste mums piedāvāja izsaukt taksometru, bet mēs no tā, protams, lepni atteicāmies. Neesam taču no cukura, lai nevarētu 30-40 minūtes veltīt pastaigai līdz metro stacijai.
Turklāt šoreiz šī pastaiga līdz metro arī neprasīja tik daudz laika kā iepriekšējā reizē, tā ka kopumā bija vērts izlocīt kājas. Atnāca vilciens, kurā izņemot mūs nebija neviena cilvēka. Protams, bija svētdienas rīts, tā ka tas nebija pilnīgi negaidīti, un tomēr Seviļas metro pietiekamā mērā mūs pārsteidza ar savu cilvēku trūkumu. Tikai jau Rīgā noskaidrojām, ka šī metro līnija bija vēl jaunāka, nekā bijām domājuši iepriekš (atklāta šī gada 2.aprīlī jeb mazāk kā 3 nedēļas pirms mūsu ierašanās). Aizbraucām līdz centram, tur ātri vien atradām staciju un pie stacijas - "Atesa" biroju, kurā mums vajadzēja saņemt mašīnu. Protams, ka "Atesas" vecis mums veiksmīgi iesmērēja vēl dažus papildu maksājumus - GPS ierīci (vēlāk - ļoti noderēja) un papildu apdrošināšanu (varbūt arī nenoderēja, bet bez tās būtu slikti). Auto, ko mums iedeva, bija gaiši zils Citroen C4. Noskrāpēts no visām pusēm vienkārši ideāli. Vēlāk ievērojām, ka Spānijā tas vispār ir slikts tonis - braukt ar neapskrambātu mašīnu, tā droši vien tur dara tikai kaut kādi vācu imigranti. Mašīnu patiesībā uzreiz nemaz nepaņēmām, bet gājām staigāt pa Seviļas centru, atstājot bagažniekā lielās somas un sarunājot, ka mašīnu paņemsim kaut kad dienas gaitā.
Seviļa man ļoti patika - patiešām lieliska pilsēta ar gribētos teikt ne-eiropeisku skaistumu, ļoti daudz jūtamas gan arhitektūrā, gan pilsētvidē (nezinu īsti šī vārda nozīmi, bet tas nekas) arābu civilizācijas noskaņas. Izmetām pa pilsētu diezgan pamatīgu loku - apskatījām katedrāli (kas patiesībā ir pamatīgi pārbūvēta mošeja), Alkazaru (protams - tikai no ārpuses, neesam jau mēs nekādi glaunie ļaudis, lai pirktu dārgas ieejas biļetes), Zelta torni. Piedalījāmies pilsētas sabiedriskās dzīves notikumos - maratonskrējienā un piketā ar mērķi - Seviļu kā neatkarīgu komunistisku republiku. Šis pikets, ja kas, mums ļoti paveicās, ka nesākās kādas 10 minūtes ātrāk, jo piketētāji par savu galveno uzturēšanās vietu izvēlējās pilsētas veco tiltu, uz kura mēs tomēr paspējām savlaicīgi atrast vienu geocache. Seviļā atradām arī otru slēpni, kas bija izvietots pie kādas no pilsētas baznīcām.
Sevišķi kavēties šajā pilsētā mēs gan, protams, nevarējām, jo bija jābrauc tālāk, uz Kadizu. Patiesībā par šo pilsētu biju iepriekš zinājis visai maz vai precīzāk, neko, izņemot to, ka pirms dažiem gadiem Kadizas komanda uzspēlēja Spānijas augstākajā futbola līgā, tomēr šī informācija īsti daudz par pilsētas kvalitāti neliecināja. Ko ievērojām šajā pilsētā iebraucot, ir tās visai īpatnējais ģeogrāfiskais novietojums - tā atrodas uz ļoti nelielas pussalas, tā ka gandrīz visās pusēs ir jūra. Uzreiz saskārāmies ar pirmo pārkinga problēmu - ilgi nevarējām atrast vietu, kur atstāt mašīnu, un beigās to noparkojām stipri vien tālu no pilsētas centra, tā ka mums sanāca ļoti pamatīga pastaiga. Tas gan patiesībā bija labi vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Kadizā bija patiešām lieliska pludmale, pa kuru mēs arī gājām uz centru - kur acis pamielot te bija. Otrkārt, jau Seviļā bijām pamatīgi nostaigājuši savas kājas, tā ka iešana basām kājām pa smiltīm ar savu masējošo funkciju mums lieti noderēja. Aizgājām līdz centram, tur apskatījām katedrāli un vēl dažus citus pilsētas apskates objektus un tieši pretīm katedrālei atradām ēstuvi. Sergejs un Marina sekoja principam nobaudīt īstu vietējo ēdienu, paņemot tomātu zupu un jūras velšu asorti, kamēr Liene un es tradicionālākā veidā pieturējāmies pie gaļas. Nogaršojām arī mūsu draugiem atnesto ēdienu, un nācās atzīt, ka jūras veltes īstenībā var būt patiešām garšīgas - vismaz man garšoja gan kalmārs, gan astoņkājis, ko es no sevis noteikti nebūtu gaidījis.
Sākotnēji mēs patiesībā bijām domājuši Kadizu apmeklēt nākošajā dienā, bet labi vien, ka pabijām šajā pilsētā jau svētdienas vakarā. Mums gan vēl, protams, vajadzēja nokļūt viesnīcā, kura nemaz neatradās Kadizā. Sākotnēji GPS ar mums gan izspēlēja vienu nejauku joku, pieņemot, ka gribam nokļūt nevis Puerto del Santa Maria (kur bija mūsu viesnīca), bet gan tepat kaut kur Kadizas ostas rajonā, tā ka Sergejs (kas šajā vakarā sēdēja pie stūres) varēja savu tiesu pašķendēties līdz ievadījām adresi vēlreiz un tad mūs tiešām aizveda tur, kurp mums vajadzēja. Iečekojāmies viesnīcā, kura bija ne vien patīkami lēta (80 eiro no četriem cilvēkiem, ieskaitot brokastis), bet arī gana laba - tā lepojās ar baseinu, atradās pavisam netālu no jūras un mums pat šoreiz bija atsevišķi numuri. Vakarā gan atklājās viena nepatīkama detaļa - izrādījās, ka nedz man, nedz Sergejam nebija nekādas informācijas par viesnīcu, ko uzskatījām, ka esam nākamajai naktij rezervējuši Granadā. Es biju drošs, ka šāda konfirmācija manā e-pastā nebija atrodama, kamēr Sergejs savu laptopā varēja pārbaudīt. Izlēmām neatklāt faktu, ka mums varbūt nākamajai naktij nav viesnīcas, Marinai, iet gulēt un nākamajā rītā viesnīcā samaksāt par Interneta pieslēgumu un tad arī risināt viesnīcas jautājumu.