Kazhes pierakstu burtnīca

Ja pavisam godīgi, es neatceros, kam un kurā brīdī radās doma par braucienu uz Spāniju. Liene droši vien teiks, ka viņa vienmēr uz turieni gribējusi braukt, varbūt arī Sergejs apgalvotu ko līdzīgu par sevi. Sākotnējais variants iekļāva Spānijas un Francijas dienvidu piekrastes apceļošanu, taču variantu ar Franciju visai ātri nācās atmest. Pirmkārt, auto īres kompānijas lielākoties nepiedāvā mašīnu paņemt vienā valstī, bet nodot citā. Otrkārt (un tas bija izšķiroši), Francijā auto nomāšanai nepieciešams, lai vadītāja vecums būtu ne mazāks par divdesmit pieciem gadiem. Un Sergejs šim kritērijam bija pārāk zaļoksnējs. Tātad palikām pie varianta - apmēram 7-9 dienas ilgs ceļojums pa Spāniju. Ja kas - braucēju sastāvs izveidojās sekojošs:

- Sergejs "da bļin ko viņš dara?"
- Marina "kur ir nākamais cache?"
- Liene "vamos a la playa!"
- Raimonds "mums ir plāns"

Biļetes pasūtījām no cenu ziņā draudzīgās Ryanair. Tā kā pa taisno no Rīgas uz Spāniju ar to nokļūt nevar, iesaistījām pārsēšanos Londonā. Virzienā turp pasūtījām biļetes Rīga-Londona-Seviļļa, atpakaļ - Barselona (patiesībā - Žirona)-Londona-Rīga. Izlidošana - ceturtdien vakarā, atpakaļ - nākamās nedēļas svētdienā. Iepriekš apskatījām arī vairākus citus starta un finiša punktu variantus, bet beigās palikām pie tā, kam bija lētākie lidojumi. Pāris mēnešos starp biļešu nopirkšanu un ceļojuma sākumu Ryanair divas reizes mūs negatīvi pārsteidza, pārceļot mūsu reisu laikus, kā rezultātā turpceļā pāris gaidīšanas stundas Londonas Stanstedas lidostā pārauga teju divās diennaktīs, bet atceļā 7 (ja nekļūdos) stundu vietā mums Londonas lidostā bija jāpavada teju vesela diennakts.

Šīs pārcelšanas ietekmēja arī mūsu Spānijas maršrutu - tā kā zaudējām vairāk nekā veselu diennakti, nācās atteikties no vairākām paredzētām apskates vietām, tai skaitā no vienas no centrālākajām - proti, no Madrides. Šādi izveidojās aptuveni sekojošs maršruts: Seviļa - Kadiza - Gibraltāra - Malaga - Granāda - Almeria - Murcia - Elche - Alicante - Valensija - Barselona - Žironas lidosta. Uz svētdienas rītu Seviļā pasūtījām auto, nosakot par nodošanas vietu Barselonas centrālo dzelzceļa staciju piektdienas rītā. Lai aizpildīto ilgo laiku turpceļā Anglijā, Sergejs sarunāja, ka varēsim divas naktis pārnakšņot pie viņa māsas Londonā, bet atceļa 18 stundas Stantsedā izlēmām aizvadīt ar galda spēlēm un geocachingu. Rezervējām viesnīcas (kā vēlāk izrādījās - ne visas), sarunājām vienai naktij couchsurferus, uztaisījām veselības apdrošināšanu (dažam labam nosaucot mūsu apmeklējamo valsti apdrošināšanas papīros par "Angliju"), nopirkām Lonely Planet un DK grāmatas par Spāniju. Un gaidījām ceļojuma sākumu (nekas, ka lielu daļu no iepriekšējiem punktiem patiesībā veicām jau pēdējās dienās pirms brauciena).

16.aprīlis, kad sākās mūsu ceļojums, trijiem no mums (neskaitot Marinu) bija maksimāli ikdienišķa diena - ar agru celšanos, iešanu uz darbu un regulārajiem ikdienas pienākumiem, kas nemaz neliecināja par straujo atvaļinājuma tuvošanos. Patiesībā pat īsti neticējās, ka vēl dažas stundas un visas ierastās rūpes un raizes būs aiz muguras. Turklāt šo ikdienišķo problēmu bija gana daudz - ieskaitot to, ka vēl vajadzēja sagaidīt Čipja jauno barības maisu, lai mūsu "bērns" man un Lienei promesot nepaliktu badā (lai gan, protams, mani vecāki viņu ēdinātu arī ja šī maisa nebūtu). Sergejs ar Marinu kaķi aizveda pie Sergeja mammas uz Daugavpili (labi, patiesībā tas notika jau dažas dienas ātrāk, vienkārši es to aizmirsu pieminēt gatavošanās sadaļā).

Tātad pēc darbadienas beigām kā allaž aizriteņoju mājup un kā allaž ieēdām pusdienas. Taču tālākais vairs nebija kā allaž - ap astoņiem klāt bija Sergejs un Marina, iekrāva mūs mašīnā (somas, kuras šoreiz nebija sevišķi lielas, bijām sagatavojuši jau iepriekšējā vakarā) un piedzīvojums varēja sākties.
Protams, uzreiz nekas nesākās - vispirms aizbraucām uz Rīgas lidostas ilgtermiņa stāvvietu, atstājām tur glabāšanā tumšzaļo BMW (labi, ka Marinai bija līdzi kāda skaidrā nauda), tad sekoja stāvēšana rindā uz check-in (kas gan bija formāli vajadzīgs tikai Sergejam, uz kura vārda bija vienīgā mūsu nododamā bagāžas soma - pārējās mantas bija saliktas visu četru braucēju rokas bagāžās, neesam jau nekādi izšķērdīgie ļautiņi), pasu un biļešu kontrole, gaidīšana un beidzot - bijām lidmašīnā.

Ja kas - attiecībā uz bagāžu esmu novērojis sekojošu parādību - ka mantu mums allaž ir nepieciešams tieši tik daudz, cik atļauj pieejamie bagāžas ierobežojumi. Eirotripā piepildījām visu Defendera aizmuguri, uz Itāliju braucām ar lielajām ceļojumu mugursomām - tās bija pilnas līdz ūkai, tāpat savu somu "kravnesību" līdz robežai izmantojām braucienā uz Beļģiju un arī šoreiz.

Lidojums nekādi sevišķi atmiņā nepalika - daļu tā nogulēju, bet pārējo laiku īsināju cauršķirstot Lonely Planet ceļvedi. Stanstedā ielidojām ap pusvienpadsmitiem pēc vietējā laika, kas nozīmēja, ka varējām paspēt tikai uz pēdējo Londonas autobusu (mūs interesējošajā zemākajā cenu kategorijā) - bez piecām pusnaktī. Autobusa galapunktā mūs sagaidīja Sergeja māsa Taņa, kas Londonā dzīvo nu jau četrus gadus. Vispār jāatzīst, ka ar savu klātbūtni viņai noteikti sagādājām lielu tiesu rūpju un raižu - sākot jau ar to, ka viņai piecos no rīta bija jābūt darbā, bet mēs ieradāmies nedaudz pirms vieniem. Pēc naksnīgas pastaigas pa Ņūhemu (rajona nosaukums) nonācām Taņas dzīvesvietā. Tur bija omulīgi, lai arī ne pārāk plaši. Patiesībā iepriekšējā teikumā par plašumu izteicos mīkstināti - Taņas miteklis mūspusē droši vien būtu saucams par komunālo dzīvokli, kurā viņai ir double room tādā ziņā, ka gulta istabā ir divguļama, taču pieci cilvēki mazajā istabiņā gluži dančus rīkot nevarētu. Zinot to, kā ir ar dzīvokļu (un it īpaši īres) cenām Londonā, tas, protams, ir tikai loģiski, taču skaidrs bija viens - ka neērtības mēs radījām visai pamatīgas.

Lai mums pieciem būtu, kur sagulēt, Taņa gulēja uz matrača uz grīdas (mazā vienvietīgā matracīša, tāda, kādus vēl bērnībā atminos esam lietojis Rīgas Jūrmalā, nevis "treknā" matrača, kas no gultas atšķiras minimāli. Sergejs apgūlās uz mini dīvāniņa, kas pilnīgi noteikti nav radīts gulēšanai, bet Marina, Liene un es gulējām Taņas gultā. Jā - tieši tā, kā rakstīts iepriekšējā teikumā. Ja tu padomāji, ka es šādos apstākļos varētu gulēt pa vidu, tu, protams, kļūdies. Tas būtu pārāk nepieklājīgi un cilvēki vēl padomātu par mani sliktas lietas. Līdz ar to pa vidu apgūlās Liene. Izcils šāds izvietojums nebija, jo Liene ieritinājās guļammaisā, Marinai tika lielā sega, bet es lielā karstuma, kas valdīja istabā, dēļ izlēmu gulēt tāpat bez segas.

Sākumā patiešām bija karsts, taču tad sāka salt, labi, ka Liene kādā brīdī man arī uzsedza guļammaisu (ko nebiju nemaz prasījis). Vispār gulēšana šajā naktī nebija diez ko izcila - Taņa vispār netika aizmigusi, Sergejs neaizmiga līdz pat Taņas aiziešanai uz darbu, kad viņš tika uz matrača, Liene arī gulēja slikti, man bija karstuma-aukstuma problēma un tikai Marina no rīta nežēlojās, ka nebija izgulējusies. Toties papildu "jautrību" naktī sagādāja Marinas modinātājs, kurš sāka negaidīti zvanīt, sagādājot ne mazumu prieka tiem, kas tā zvanus dzirdēja.



Kā jau iepriekš minēju, izgulējušies sevišķi labi nebijām, tomēr no rīta jutāmies gana mundri, lai sāktu mūsu Londonas dienu. Jāpiezīmē, ka vienīgi Liene šajā pilsētā iepriekš nebija bijusi, tālab pārējiem daļa dienas plānu sanāca tāda kā iepriekšējo nodarbību satura atkārtošana. Ieēdām brokastis Taņas istabā (jogurts, maizītes, augļi, tēja) un sākām kultūras programmu.

Deviņos trīsdesmit mums bija jābūt pie The London Eye panorāmas rata, uz kuru man un Lienei bija nopirktas biļetes (Sergejs un Marina ar to bija izbraukuši savā iepriekšējā reizē Lielbritānijas galvaspilsētā un ievērojot šīs atrakcijas gana augsto cenu, otro reizi braukt nevēlējās). Laiks patiesībā bija padevies varen draņķīgs - smidzināja stipri riebīgs lietus un redzamība panorāmas ratā bija tāla no ideālas. Apskatīties uz Londonu no augšas tomēr bija interesanti, žēl vienīgi, ka skaistas fotogrāfijas šādos apstākļos radīt pilnīgi noteikti nespīdēja. Jau no rīta bija skaidrs, ka mēs nevarēsim darīt kā Reja Deivisa liriskais varonis droši vien visu laiku skaistākajā dziesmā par Londonu:

"Dirty old river, must you keep rolling
Flowing into the night
People so busy, makes me feel dizzy
Taxi light shines so bright
But I dont need no friends
As long as I gaze on waterloo sunset
I am in paradise"

Bet vismaz Vaterlo tiltu no panorāmas rata mēs redzējām (tas jau arī ir netālu), tā ka pietrūka tikai pavisam nedaudz. Objektus, kas bija tālāk no rata, redzējām sliktāk, taču vispār viss notika atbilstoši loģikai – kas tad tas būtu par Londonas apmeklējumu bez lietus?

Kad bijām "nolaidušies" lejā, uzzinājām, ka S&M jau bija paspējuši atrast pirmo geocache, kas bija zem kāda tilta pāris minūšu gājienā no panorāmas rata. Aizgājām arī mēs uz šo slēpni un atradām to diezgan ātri (nekā sarežģīta tajā nebija).

Sekoja diezgan tradicionāla pastaiga pa Londonas centra, kas sevī ietvēra tādas maksimāli tradicionālas vietas kā Parlamenta ēkas (ieskaitot, protams, Lielo Benu), Vestminsteras abatiju (kurai pretī notika pikets pret karadarbību Šrilankā), Trafalgāras skvēru, Tūkstošgades tiltu, Svētā Pola katedrāli, daļu no biznesa Sitijas, Londonas Taueru un Taueras tiltu. Man jau Londona patīk, tālab arī šī pastaiga man patika. Interesantā kārtā no iepriekšējām pilsētas apmeklējuma reizēm Taueras tiltu es atcerējos, bet pašu cietoksni – nē. Selektīvā atmiņa atkal darbojas. Kas attiecas uz sitiju – jāpiezīmē, ka turienes “uzvalkotie” kaut kā radīja daudz omulīgāku iespaidu nekā Briseles eiroierēdņi, kaut kas tiešām šajos cilvēkos bija saskatāms līdzīgs ar Džordžu no “Trīs vīriem laivā”, par kuru tika teikts: “George goes to sleep at a bank from ten to four each day, except Saturdays, when they wake him up and put him outside at two.”

Tālāk devāmies uz vietu, kur gan iepriekš bijis nebiju - Grinvičas meridiāna parku. Interesants sanāca brauciens uz šo parku - turp vedošais metro ir vienīgā Londonas metro līnija, kur vilcienus vada automātika nevis cilvēks, tālab gribējām apsēsties pašā vagona priekšā, lai varētu novērot braukšanu. Tomēr izrādījās, ka konkrēto reisu (vismaz tā pirmajās stacijās) vadīja gan cilvēks, kuram piesēdās klāt kaut kāds alkoholiska paskata tips, kas vilciena vadītāju apbēra ar jautājumiem, kas interesēja arī mūs, tāpēc piesēduši viņiem aizmugurē ar interesi klausījāmies. Šī divu tipisko lower-middle class angļu sarunā netrūka arī komisku detaļu, ieskaitot viena varoņa lielīšanos ar savu hronometru ("I didn`t even pay for it") un otra lepošanos ar jauno mobilo telefonu (kura apraksts pirmajam lika pateikt "sounds tasty"). Mums bija jautri, un vēl jautrāk bija brīdī, kad vadītājs vienkārši ņēma un aizvēra vadības pulti un aizgāja prom, bet vilciens turpināja braukt pats.

Grinvičas parkā līdzās nulles meridiāna pieminekļa un parka apskatei mums bija jāatrod arī daži geocachi. Jāatzīst, ka Londonas pirmo līmeņu slēpņi ir vienkārši šokējoši viegli - kur citur būtu pieredzēts, ka konteineris vienkārši piestiprināts pastkastes aizmugurē tādā veidā, ka to var saskatīt jau pa gabalu. Vienu slēpni, kam bija jāatrodas pie Temzas, gan atrast neizdevās - vai nu ne tur meklējām, vai arī tā tur nebija. Drīzāk gan pirmais variants, jo nano konteineiru atrašana vispār ir diezgan ķēpīgs uzdevums (vēlāki ieraksti žurnālā liecina, ka slēpnis patiešām bija vietā, tā ka vienkārši nemācējām meklēt). Tad vēl ātri iegriezāmies Pikadilli laukumā, kurš, kā secinājām, ir galvenokārt ievērojams ar to, ka tas ir ievērojams. Arī Wikipedia apgalvojums, ka šī laukuma slavenākā iezīme ir neona reklāmas, neliek no tā gaidīt neko izcilu, taču ik reizes, kad būts Londonā, tas ir apmeklēts, tādējādi turpinot vairot tā lielā mērā nemotivēto slavu.

Uz pussešiem mums vajadzēja būt atkal pie Taņas, kas mums bija sagatavojusi patiešām ļoti gardas pusdienas. Ēdiena nosaukumu, protams, neatceros, bet tas bija viens no meksikāņu čilī paveidiem (atšķirībā no tās čilī variācijas, ko gatavojam mūsmājās, šis bija patiešām ass) - rīsi, pupiņas, pipari, mērces, utt. Ēdiens bija garšīgs un sātīgs, neko vairāk tur piebilst nevaru.

Paēduši aizbraucām vēlreiz uz pilsētu - pavazājāmies pa sitijas finanšu kvartāliem, Oksfordstrītu un vēl šur tur, bet tad - atkal uz Taņas dzīvokli gulēt.

Tā kā pati Taņa šo nakti palika pie sava drauga, šoreiz Sergejs uzreiz gulēja uz matrača, bet Liene un es gultā apmainījāmies vietām, kā rezultātā, kad viņa mani naktī izstūma no guļammaisa, es varēju tikt zem segas. Rezultātā nākamajā rītā visi bijām ievērojami svaigāki nekā dienu iepriekš.



Sestdienas rīts mūs sagaidīja ar patīkamu saulīti. Un kur gan varētu labāk doties šādā rītā nekā uz kādu parku? Un Londona no parku viedokļa ir vienkārši lieliska pilsēta. Neko oriģināli mēs nebijām, un tālab aizbraucām uz Haidparku. Siltā un jaukā saulainā dienā kā šī bija ļoti patīkami izbaudīt ziedošos kokus un puķes, putnu un vāveru sabiedrību un paskatīties arī uz cilvēkiem, kas cītīgi gatavojās Londonas maratonam, kas bija gaidāms apmēram pēc nedēļas. Skrējējus bijām redzējuši jau dienu iepriekš, tomēr Haidparkā atpūtnieku vidū viņi bija daudz mazāk uzkrītoši nekā sitijā, līkumojot starp uzvalkos tērptajiem banku darbiniekiem.

Vēl labi atceroties to, ka Latvijā divas dienas iepriekš bija labi ja pieci grādi plusā un par zaļu zāli varēja tikai sapņot, šis Haidparka apmeklējums bija ļoti svētīgs. Un es jau nebūšu tas cilvēks, kurš vēlāk mocīsies pašpārmetumos tur aizmirstā lietussarga dēļ. Šis bija skaists, saulains un optimistisks rīts un, manuprāt, tas bija viens no labākajiem veidiem kā sagatavoties pārbraucienam uz Spāniju.

Patiesībā bija vēl viens ne mazāk vērtīgs gatavošanās veids - kārtīgi paēst. Un te kārtējo reizi - Paldies Sergeja māsai Taņai, kas mūs kārtējo reizi pamieloja ar ļoti garšīgu (un arī barojošu) mājas ēdienu. Vispār Taņai paldies varētu izteikt atkal un atkal, jo viņas gādība pār mūsu četrotni bija vienkārši super. Apmēram vienos viņa mūs aizvadīja līdz lidostas autobusam un varējām doties uz to zemi, kur patiesībā bijām sākotnēji plānojuši pavadīt visu atvaļinājuma laiku - Spāniju. Tomēr tagad atskatoties šķiet, ka varbūt tas bija tikai svētīgi, un Londonā aizvadītais laiks noteikti vērtējams ar plusa zīmi.

Lidostā atkal sekoja ierastā procedūra, kura mums patiesībā varēja beigties arī ar problēmām. Proti, tur notika diezgan stingra pārbaude uz salonā ņemamās bagāžas izmēriem un izrādījās, ka nedz mana, nedz Lienes soma tiem īsti neatbilda. Protams, patiesībā tas bija gluži muļķīgi - divas tās dimensijas bija izteikti mazākas par pieļaujamo līmeni un tikai platums par dažiem centimetriem pārsniedza atļauto, kamēr Lienes mugursoma vispār ir pavisam neliela, taču kantainas formas un tātad - formāli neatbilstoša. Un tikai Marinas soma, kurai tilpums bija vislielākais, izmēriem atbilda. Labi, ka stingrais somu pārbaudes vīrs mums klāt nepienāca.

Lidmašīnā atkal lasīju, gulēju un garlaikojos līdz beidzot nolaidāmies Seviļā. Bija jau vakars, laiks - ne pārāk karsts (siltāks gan nekā Londonā un nesalīdzināmi siltāks kā Rīgā) un mēreni lietains. Autobuss līdz pilsētas centram mūs aizveda ātri, taču tad steidzami bija jārisina viens jautājums - jānokļūst viesnīcā.

Tas varbūt "uz papīra" nešķiet tik sarežģīti, taču problēmas radīja tāds būtisks apstāklis, ka mums nebija ne mazākās nojautas, kurā pilsētas daļā viesnīca būtu meklējama. Sergejam gan bija izprintēts viesnīcas rajons no Google Maps, taču tajā nebija nevienas ielas, kas atrastos arī mūsu ceļvežos iekļautajās kartēs, tāpat šajā "izgriezumā" nebija nekādas citas noderīgas informācijas.

Aizgājām uz mums tuvāko metro staciju. Tā izrādījās esam ļoti savdabīga būve - gan konstrukcijas ziņā (nekur citur neesmu varējis tik labi aplūkot vilcienus no augšas), gan tādēļ, ka šis metro šķita praktiski "nevainīgs". Proti, Seviļas pagaidām vienīgā metro līnija atklāta tikusi visai nesen (tik nesen, ka Lonely Planet`ā par to rakstīts vien tas, ka tāda tiek būvēta) un līdz ar to šķiet, ka pilsētas iedzīvotāji vēl īsti ar šo jauno transporta veidu nav sapratušies. Cilvēku tajā bija maz, darbinieki - angliski nerunāja un vietām izskatījās, ka patiesībā šis metro vēl nemaz nav atklāts. Kaut kā Sergejam izdevās sarunā ar metro darbinieci noskaidrot staciju, kur mēs varētu kāpt ārā, lai nonāktu tuvāk mūsu viesnīcai (sākotnēji šai sievietei gan šķita, ka Sergeja rādītā karte varētu būt vispār no citas pilsētas), tad viņa palīdzēja mums arī nopirkt biļetes un tās validēt. Līdz ar to šo sievieti, kuras vārdu neuzzinājām, var nosaukt par otro pēc Sergeja māsas mūsu brauciena "patron saint", jo nez, kā mums būtu izgājis tālāk bez viņas palīdzības.

Izkāpuši no metro, mēs gan uzreiz vēl nevarējām zināt, ka viņa mūs patiešām bija nosūtījusi pareizajā virzienā. Tomēr metro stacijā atrodamā tuvāko dažu kvartālu karte (plašāku karšu Seviļas metro nav) pārklājās ar Google doto karti un diezgan labā noskaņojumā devāmies viesnīcas meklējumos. Iet bija patīkami arī tādēļ, ka Seviļa mūs uzreiz apbūra ar pilnīgi citādāku dabu nekā bijām redzējuši Anglijā – apelsīnu un citronu koki ceļmalās (tiesa, droši avoti teica, ka šie augļi tiekot apsmidzināti, lai aizbiedētu putnus, līdz ar to to ēst neesot vēlams). Arī palmu šeit bija nesalīdzināmi vairāk (proti – tās bija visur salīdzinoši ar Londonas un Rīgas variantu “nekur”).

Vispirms gan mēs, protams, nomaldījāmies un pareizā virziena vietā aizgājām uz nākamo metro staciju. Notika mēģinājumi gūt kādu informāciju no vietējiem, taču lielākoties tie cieta neveiksmi, jo seviļiešus nekādi nevar nosaukt par labiem angļu valodas pratējiem (viens apsargs pat nespēja saprast ar zīmēm skaidroto lūgumu parādīt kartē vietu, kurā mēs atrodamies). Tad pareizo ceļu atradām un droši vien savas 40 minūtes pēc izkāpšanas no metro mēs izgājām uz vajadzīgās ielas. Aizgājām līdz vajadzīgajam krustojumam, meklējām hoteli, bet tā tur nebija.

Tas nebija patīkams pārsteigums - iepriekš bijām ļoti gandarīti, ka par 89 eiro dabūjām mums visiem vietu četru zvaigžņu viesnīcā, bet te izrādās, ka nekādas viesnīcas nemaz nav. Sergeja izmisuma (vai ne izmisuma, grūti teikt) pilno skatienu ievēroja kāda sieviete, kas brauca mašīnu iekšā savas greznās privātmājas pagalmā (bijām nokļuvuši "biezo" cilvēku dzīves telpā), izdzirdējusi hoteļa nosaukumu "Sevilla Suites Hotel" paziņoja, ka tas esot šajā ielā vienu kilometru tālāk (tajā virzienā, no kurām bijām jau kādu gabaliņu nākuši) apmēram viena kilometra attālumā, taču turp doties esot "better by car". Nekļuva īsti skaidrs, ko viņa ar to domāja - vai tas bija piedāvājums mūs (vai tikai Sergeju...) aizvest, ieteikums pasūtīt taksometru vai vēl kas cits. Kā lai arī nebūtu, mēs gājām viņas teiktajā virzienā. Gājām ilgi, patiešām ilgi, bet hoteļa kā nebija, tā nebija. Pamazām kļuva skaidrs, ka Google kartes mūs bija piečakarējušas - vajadzīgā mājas numura vietā norādījušas ielas sākumu, taču vieglāk no tā nekļuva. Jau sen bijām prom no "1 kilometra" sievietes, kad kāds vīrietis mums pavēstīja, ka līdz hotelim būtu jāiet vēl savas desmit minūtes un kopumā ar visām somām pa šo ielu nogājām droši vien savas minūtes 40. Rezultātā viesnīcā ieradāmies ap pusnakti (labi, ka Spānijā to recepecijā parasti cilvēki ir jebkurā diennakts stundā) un iečekojāmies savā numuriņā.

Izrādījās, ka mūsu rezervētais numurs patiesībā bija pilnvērtīgs dzīvoklis un nekāds ne viesnīcas numurs - ar divām istabām un funkcionējošu virtuvi. Aizdomīgi gan šķita, ka uz numuru ar liftu bija jābrauc lejup nevis augšup, tā ka jau padomājām, ka esam izmitināti pagrabā, ko likās apstiprinām aizvērtās metāla žalūzijas logu vietā. Tomēr izrādījās, ka patiesībā vienkārši atradāmies zemes līmeņa pirmajā stāvā ar izeju uz baseinu (kuru gan, protams, neizmantojām). Ceļš uz viesnīcu gan bija prasījis daudz laika un spēku, tomēr bijām priecīgi, ka vispār bijām tur nokļuvuši.



No rīta viesnīcas recepcijā mēģinājām noskaidrot, kādā veidā mēs vislabāk varētu nokļūt uz centrālo staciju, kur mums vajadzēja paņemt automašīnu. Brīdī, kad recepcioniste paņēma rokās tūristiem paredzēto bezmaksas centra karti, kļuva skaidrs, ka īsti mūsu situāciju viņa nesaprot. Uzzinājusi, ka gribam centrā nokļūt bez mašīnas, viņa droši vien vispirms padomāja: kā jūs vispār spējāt nokļūt līdz viesnīcai, ja jums nav auto? Uzzinājām, ka autobusi svētdienās nekursē un labi vēl, ka vismaz metro darbojas. Recepcioniste mums piedāvāja izsaukt taksometru, bet mēs no tā, protams, lepni atteicāmies. Neesam taču no cukura, lai nevarētu 30-40 minūtes veltīt pastaigai līdz metro stacijai.

Turklāt šoreiz šī pastaiga līdz metro arī neprasīja tik daudz laika kā iepriekšējā reizē, tā ka kopumā bija vērts izlocīt kājas. Atnāca vilciens, kurā izņemot mūs nebija neviena cilvēka. Protams, bija svētdienas rīts, tā ka tas nebija pilnīgi negaidīti, un tomēr Seviļas metro pietiekamā mērā mūs pārsteidza ar savu cilvēku trūkumu. Tikai jau Rīgā noskaidrojām, ka šī metro līnija bija vēl jaunāka, nekā bijām domājuši iepriekš (atklāta šī gada 2.aprīlī jeb mazāk kā 3 nedēļas pirms mūsu ierašanās). Aizbraucām līdz centram, tur ātri vien atradām staciju un pie stacijas - "Atesa" biroju, kurā mums vajadzēja saņemt mašīnu. Protams, ka "Atesas" vecis mums veiksmīgi iesmērēja vēl dažus papildu maksājumus - GPS ierīci (vēlāk - ļoti noderēja) un papildu apdrošināšanu (varbūt arī nenoderēja, bet bez tās būtu slikti). Auto, ko mums iedeva, bija gaiši zils Citroen C4. Noskrāpēts no visām pusēm vienkārši ideāli. Vēlāk ievērojām, ka Spānijā tas vispār ir slikts tonis - braukt ar neapskrambātu mašīnu, tā droši vien tur dara tikai kaut kādi vācu imigranti. Mašīnu patiesībā uzreiz nemaz nepaņēmām, bet gājām staigāt pa Seviļas centru, atstājot bagažniekā lielās somas un sarunājot, ka mašīnu paņemsim kaut kad dienas gaitā.

Seviļa man ļoti patika - patiešām lieliska pilsēta ar gribētos teikt ne-eiropeisku skaistumu, ļoti daudz jūtamas gan arhitektūrā, gan pilsētvidē (nezinu īsti šī vārda nozīmi, bet tas nekas) arābu civilizācijas noskaņas. Izmetām pa pilsētu diezgan pamatīgu loku - apskatījām katedrāli (kas patiesībā ir pamatīgi pārbūvēta mošeja), Alkazaru (protams - tikai no ārpuses, neesam jau mēs nekādi glaunie ļaudis, lai pirktu dārgas ieejas biļetes), Zelta torni. Piedalījāmies pilsētas sabiedriskās dzīves notikumos - maratonskrējienā un piketā ar mērķi - Seviļu kā neatkarīgu komunistisku republiku. Šis pikets, ja kas, mums ļoti paveicās, ka nesākās kādas 10 minūtes ātrāk, jo piketētāji par savu galveno uzturēšanās vietu izvēlējās pilsētas veco tiltu, uz kura mēs tomēr paspējām savlaicīgi atrast vienu geocache. Seviļā atradām arī otru slēpni, kas bija izvietots pie kādas no pilsētas baznīcām.

Sevišķi kavēties šajā pilsētā mēs gan, protams, nevarējām, jo bija jābrauc tālāk, uz Kadizu. Patiesībā par šo pilsētu biju iepriekš zinājis visai maz vai precīzāk, neko, izņemot to, ka pirms dažiem gadiem Kadizas komanda uzspēlēja Spānijas augstākajā futbola līgā, tomēr šī informācija īsti daudz par pilsētas kvalitāti neliecināja. Ko ievērojām šajā pilsētā iebraucot, ir tās visai īpatnējais ģeogrāfiskais novietojums - tā atrodas uz ļoti nelielas pussalas, tā ka gandrīz visās pusēs ir jūra. Uzreiz saskārāmies ar pirmo pārkinga problēmu - ilgi nevarējām atrast vietu, kur atstāt mašīnu, un beigās to noparkojām stipri vien tālu no pilsētas centra, tā ka mums sanāca ļoti pamatīga pastaiga. Tas gan patiesībā bija labi vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Kadizā bija patiešām lieliska pludmale, pa kuru mēs arī gājām uz centru - kur acis pamielot te bija. Otrkārt, jau Seviļā bijām pamatīgi nostaigājuši savas kājas, tā ka iešana basām kājām pa smiltīm ar savu masējošo funkciju mums lieti noderēja. Aizgājām līdz centram, tur apskatījām katedrāli un vēl dažus citus pilsētas apskates objektus un tieši pretīm katedrālei atradām ēstuvi. Sergejs un Marina sekoja principam nobaudīt īstu vietējo ēdienu, paņemot tomātu zupu un jūras velšu asorti, kamēr Liene un es tradicionālākā veidā pieturējāmies pie gaļas. Nogaršojām arī mūsu draugiem atnesto ēdienu, un nācās atzīt, ka jūras veltes īstenībā var būt patiešām garšīgas - vismaz man garšoja gan kalmārs, gan astoņkājis, ko es no sevis noteikti nebūtu gaidījis.

Sākotnēji mēs patiesībā bijām domājuši Kadizu apmeklēt nākošajā dienā, bet labi vien, ka pabijām šajā pilsētā jau svētdienas vakarā. Mums gan vēl, protams, vajadzēja nokļūt viesnīcā, kura nemaz neatradās Kadizā. Sākotnēji GPS ar mums gan izspēlēja vienu nejauku joku, pieņemot, ka gribam nokļūt nevis Puerto del Santa Maria (kur bija mūsu viesnīca), bet gan tepat kaut kur Kadizas ostas rajonā, tā ka Sergejs (kas šajā vakarā sēdēja pie stūres) varēja savu tiesu pašķendēties līdz ievadījām adresi vēlreiz un tad mūs tiešām aizveda tur, kurp mums vajadzēja. Iečekojāmies viesnīcā, kura bija ne vien patīkami lēta (80 eiro no četriem cilvēkiem, ieskaitot brokastis), bet arī gana laba - tā lepojās ar baseinu, atradās pavisam netālu no jūras un mums pat šoreiz bija atsevišķi numuri. Vakarā gan atklājās viena nepatīkama detaļa - izrādījās, ka nedz man, nedz Sergejam nebija nekādas informācijas par viesnīcu, ko uzskatījām, ka esam nākamajai naktij rezervējuši Granadā. Es biju drošs, ka šāda konfirmācija manā e-pastā nebija atrodama, kamēr Sergejs savu laptopā varēja pārbaudīt. Izlēmām neatklāt faktu, ka mums varbūt nākamajai naktij nav viesnīcas, Marinai, iet gulēt un nākamajā rītā viesnīcā samaksāt par Interneta pieslēgumu un tad arī risināt viesnīcas jautājumu.



Tā kā iepriekšējā dienā bijām jau pabijuši Kadizā, ko teorētiski bijām domājuši apmeklēt šajā rītā, piecēlāmies ne pārāk agri. Aizgājām brokastīs, un tad metāmies noskaidrot, kāda tad īsti ir situācija ar viesnīcu Granādā, un vēl ar couchsurferiem netālu no Barselonas, kuri nesteidzās dot apstiprinājumu, ka viņi mūs patiešām gaida. Izrādījās, ka Internets mūsu viesnīcā bija bezmaksas (tāpat kā auto stāvvieta), tā ka varu tikai reklamēt "Hotel Dunas Puerto" - lēts, labs un pretimnākošs hotelis, visu cieņu tam. Vēlreiz pārbaudījām e-pastus, no Granādas - nekādu vēstu. Domājām, varbūt esmu nejauši izdzēsis vēstuli ar konfirmāciju no Granādas viesnīcas, tālab drošākais variants, protams, bija piezvanīt un noskaidrot, esam mēs tur numuru rezervējuši vai nē. Piezvanīju, izrādījās, ka nedz Žakē, nedz B0g1nsk1m numurs rezervēts nebija. Uz ātru roku sameklējām citu viesnīcu (apmēram tajā pašā cenā) un to nekavējoties rezervējām. Šoreiz apstiprinājuma vēstule pienāca, saglabājām arī viesnīcas adresi, lai nerastos vēl kādi nejauki pārdzīvojumi.

No viesnīcas mums vajadzēja "izčekoties" līdz divpadsmitiem, tā ka vēl sanāca laika aiziet uz Puerto de Santa Maria centru. Pa ceļam Sergejs cītīgi meklēja veikalu, kur iegādāties šortus un čības, jo izrādījās, ka viņam katastrofāli pietrūka vasarīga apģērba, bet kurpes bija vienkārši neērtas. Prognozējamā kārtā Spānijas veikali nevar lepoties ar labu čību-zandaļu klāstu, jo līdzīgi kā itāļi arī spāņi šāda veida apavus pielīdzina ortopēdiskajiem un daudz labprātāk arī viskarstākajās vasaras dienās staigā botēs vai kaut zābakos. Šortu meklējumi Sergejam beidzās veiksmīgāk, lai gan gluži savus sapņu šortus viņš laikam tomēr nedabūja - ja par sapņu šortiem neuzskatīt sērfotāju šortus, kas diezgan pamatīgi izcēlās uz vietējo iedzīvotāju tērpu fona ar savu kliedzošo noformējumu.

Tā kā neesmu šortu modes recenzents, vairāk šai tēmai uzmanību neveltīšu, pieminēšu vien to, ka šajā pilsētā atrodama viena no Spānijā lielākajām vēršu cīņu arēnām, pie kuras mēs arī pabijām. Uz vēršu cīņām pašām gan nevienā Spānijas pilsētā nebijām, un vismaz es arī negribētu tādas apmeklēt - nesimpatizē man šis "sporta" veids. Nedaudz pastaigājām pa šo patīkamo piekrastes pilsētu, un aiziet atkal ceļā.

Ceļš mūs aizveda uz ārzemēm - Gibraltāru. Jāatzīst, ka šis noteikti ir viens no absurdākajiem valstiskajiem veidojumiem Eiropā. Pašos Spānijas Dienvidos tu nonāc tādā kā nelielā angļu oāzē, kura gan patiesībā nav pat tīri angliska... Drīzāk varētu teikt, ka Gibraltāra ir tāda, kāda būtu jebkura Anglijas piekrastes mazpilsēta, ja Lielbritānijas sala ņemtu un aizpeldētu tālu uz Dienvidiem. Lai gan nē - varbūt tā nelīdzinās tieši mazpilsētai. Katrā gadījumā ļoti īpatnēji šajā klimata joslā šķiet redzēt tik raksturīgus Anglijas elementus kā bobijus (policistus klasiskajās angļu ķiverēs), telefona būdiņas un citas neizbēgamas angliskas dzīves detaļas. Arī vietējiem iedzīvotājiem bieži tieši angļu valoda ir dzimtā. Un tas viss - uz Vidusjūras / Atlantijas okeāna fona. Tiešām dīvaini.

Zināmi sarežģījumi mums radās arī šīs zemes juridiskā statusa dēļ - proti, Gibraltārā kā Lielbritānijai (daļēji) piederošā teritorijā mēs nevarējām iebraukt ar mūsu īrēto auto, kam nebija paredzēts šķērsot robežas. No otras puses - kā vēlāk izlasīju tīklā, īsti labi ar pārkingu pašā Gibraltārā tāpat nav, tā ka prātīgi vien darījām, atstājot mašīnu Spānijas zemē. Izstaigājām daļu pilsētas (kura laikam arī saucama par Gibraltāru) un devāmies uz Upper Rock - to, ko es personīgi uzskatu par "īsto" Gibraltāru. Ceļš, kas veda gar klints krauju (ok, te varbūt vārds "mala" būtu pieskaņotāks) man pamatīgi atsauca atmiņā līdzīgu ceļu gar Lugano ezeru, kad devos uz Kastaņolu, mēģināt atrast vietu, kur savulaik dzīvojuši Rainis un Aspazija. Vienīgi šeit ezera vietā, protams, bija jūra. Īsti nezinājām, kā būs ar ieeju pašā Upper Rock dabas parkā - tur ieejas maksa bija diezgan augsta, taču "Lonely Planet" pieminēja arī kaut kādas lētās biļetes, kuras sevī neiekļāva "atractions" (kas tas lai arī nebūtu) un bijām gatavi tādas pirkt. Sasniedzām beidzot biļešu kasi, jautāju tipam tajā, ko īsti paredz tās "pedestrian only" biļetes, šis atbildēja, ka tas esot "very vague" un ka īsti neko šīs biļetes neļauj, kā vien iet pa ceļu, alu, piļu, pilsētu apskate tur neietilpstot un tā tālāk. Teicu - ok, mums tādas derēs. Vīrs vēlreiz man atkārtoja, ka viņš mani esot informējis, ka šīs biļetes neko īsti neatļauj, apstiprināju, ka esmu sapratis, un tad varējām turpināt ceļu. Patiesībā jau mums nemaz tik daudz redzēt tur negribējās - pietiktu ar pērtiķiem un Āfrikas krastu. Un, kā jau allaž, cerējām atrast arī vienu slēpni - kā nu bez tā!

Ļoti veiksmīgi sanāca realizēt visas trīs ieceres - Āfriku ieraudzījām (ja, protams, tā TIEŠĀM bija Āfrika), pērtiķus atradām un kešu tāpat. Attiecībā uz pērtiķiem vispār sanāca interesanti - atradām kāpnēs, kas veda augšā klintī. Īsti droši gan nebijām, vai tās mēs drīkstējām izmantot, jo vārtiņi uz tām bija aizvērti (bet ne aizslēgti). Pieņēmām, ka gan neviens mūs nesitīs, un gājām vien augšā. Kāpjam mēs mierīgi, var jau redzēt augšu, tur skatos stāv mašīna un kaut kāds cilvēks. Domāju - gan mūs gribēs dzīt prom kā diedelniekus ar lētajām biļetēm. Bet tad skatos vēl - uz tās mašīnas kaut kas IR. Un kas tur ir - uz spoguļa apsēdies pērtiķis. Mašīna aizbrauca, pērtiķis ar to (pēc brīža gan noleca). Tad piebrauca nākamā mašīna un uz tās apsēdās cits pērtiķis. Kāpjam vēl tālāk un tad arī izrādījās, ka uz kāpnēm, pa kurām ejam, guļ vairāki pērtiķi. Vienam no tiem pienācām klāt, tas nebija mūsu personās sevišķi ieinteresēts, paskatījās uz mums ar "Ko jums, loši, vajag?" skatienu un pagrieza dibenu. Izlēmām pērtiķi netraucēt un garām neiet. Ko var zināt - ņems un vēl iekodīs - zini kādi tiem makakiem ir zobi? Tā ka gluži aptaustījuši pērtiķi mēs netikām, bet no apmēram viena metra attāluma redzējuši gan.

Tad vēl domājām, ka varētu atrast geocache, taču tur radās sarežģījumi, jo nebija zināms, uz kura no ceļiem mums slēpni vajadzētu meklēt. Uz pirmā ceļa tā nebija, bet otrais ceļš gan izrādījās īstais. Slēpnis nebija noslēpts neko sarežģīti, toties bija liels konteineris, no kura izvilkām arī vienu travelbug, un tas jau bija forši. Atstājām detalizētu aprakstu žurnālā par slēpņa atrašanas apstākļiem un mums pašiem, nolikām visu vietā un devāmies atkal tālāk - atpakaļ uz pilsētu, jo vajadzēja jau pamazām posties tālāk. Vienā brīdī radās diskusija par to, pa kuru ceļu iet - pa kreisi vai pa labi, bet beigās izmantojām maršrutu, kas bija nosaukts par "rough pedestrian-only path", proti - tikai kājāmgājējiem un bez sevišķa komforta. Patiešām kāpiens nebija pats civilizētākais, taču lejā tikām ļoti ātri un iznācām gandrīz pilsētas centrā, no kā varēja secināt, ka būtu varējuši iztikt arī bez mūsu lēto biļešu iegādes, taču tādējādi mums būtu gājuši garām lieliskie skati. Man, protams, vispār viss bija perfekti, bet abām meitenēm pavisam nebija piemēroti kalnu kāpieniem apavi, un arī Sergejs ar savām durošajām kurpēm droši vien par šo ceļu sajūsmā nebija.

Atceļā sanāca neliela aizkavēšanā pirms robežas, jo tieši tajā brīdī no Gibraltāras lidlauka pacēlās lidmašīna (ko mums gan neizdevās nobildēt), tad vēl robežkontrole (ļoti nosacīta, nevienu mūsu pases īsti neinteresēja) un bijām atpakaļ Spānijā. Mēģinājām atrast vēl vienu pierobežas slēpni, bet to gan - neveiksmīgi.

Tikām jau bija pienācis tāds laiks, ka mums vajadzēja pasteigties - līdz naktsmītnes vietai mums bija vēl kādi 250 kilometri, un pa ceļam vajadzēja vēl iebraukt Malagā. Šajā pilsētā mēs patiesībā sevišķi ilgi nepastaigājāmies - mūsu galvenais mērķis bija atrast vietu, kur ieturēties. Ar to gan radās zināmas problēmas, jo sākotnēji visas atrodamās iestādes īsti neatbilda pietiekama mūsu skaita prasībām, un tad mēs vēl nokļuvām apvidū, kur uz katra stūra bija pa kādam Sex Shop, bet tajos dabūt labi izceptu liellopa gaļu parasti nevar. Beigās mēs palikām vistipiskākajā vecpilsētas (kura starp citu ir gana skaista) tūristu iestādē - tādā, kur viesmīlis runā gan angliski, gan vāciski, tādā, kur cenas nav sevišķi zemas un tādā, kur šausmīgi ilgi jāgaida ēdienu. Nē, es neteikšu neko sliktu par strausa gaļu, ko tur ieēdu (kālab lai es ko tādu teiktu), arī Lienes paņemtā pīle bija garšīga, bet lielākā problēma patiesībā bija tieši tās gaidīšanas (apmēram stundu) dēļ. Un vēl man ne pārāk patīk ielu muzikanti, kuri sāk uz stūra pie kafejnīcas/restorāna spēlēt un tad nāk no tevis prasīt naudu. Tradicionālajā man stilā atbildēju šiem latviski, ka mums naudas nav un nekādi viņiem līdzēt nevaram (parasti šī metode nostrādā ļoti labi).

Vēl bija atlikuši līdz Granādai kādi 120 kilometri un sanāca, ka ātrāk kā ap pusnakti viesnīcā mēs diez vai varējām cerēt ierasties. Šajā vakarā es laikam pusoficiāli no Sergeja pārņēmu titulu "night rider" - jo tā kā tieši es šoreiz biju pie stūres (Sergejs tālab arī bija iebaudījis vietējo alu) un Granadā nokļūt gribējās tomēr savlaicīgi, grīdā spiedu tīri nopietni. Nekas, ka bija tumšs, nekas, ka ceļš bija ļoti līkumots un diezgan kalnains (nākamajā dienā redzējām kalnus arī dienasgaismā), uz saviem 130 kilometriem stundā tomēr braucām (ne visu laiku, protams, bet tad, kad tas bija iespējams).

Interesanti sanāca arī ar iekārtošanos viesnīcā - tā kā pie tās nebija autosstāvvietas, izdarījām tā, ka es (kā cilvēks, kas bija rezervējis numuru) pie tās piestāju, izkāpu ārā, palaidu pie stūres Sergeju, kurš devās meklēt tuvāko stāvvietu, bet pats gāju uz hoteli iečekoties un tad gaidīt pārējos 3 cilvēkus, kam vajadzēja ar mani būt vienā numurā. Tā arī beidzās šī diena (diezgan vēlu).



Lai arī gulēt bijām gājuši ne pārmērīgi agri, cēlāmies tomēr savlaicīgi - nebraucām taču mēs uz Spāniju izgulēties. Izmantojām drošo principu - izčekojāmies no viesnīcas, aiznesām somas uz mašīnu, bet mašīnu pašu vēl atstājām stāvvietā - lai nebūtu jāmeklē tai jauna vieta. Turklāt viesnīca atradās pietiekami tuvu centram, lai nemaz nebūtu nepieciešamības šādi rīkoties.

Pirmais plāna punkts šajā rītā mums nebija vis Granādas apskate, bet gan ieēst brokastis. Un iepriekšējā vakara iespaidā nevēlējāmies tās ēst sevišķi glaunā vietā, bet gan normāli, ar vietējiem cilvēkiem. Kaut kādu kafejnīcu gandrīz pretim Granādas katedrālei ieteica LP. Apskatījām to no ārpuses - izskatījās nedaudz par elitāru, līdz ar to iegājām kafejnīcā 20 metrus tālāk, kura šķita "cilvēcīgāka" (zināmā mērā - tāpēc ka tajā valdīja ne pārāk labs aromāts). Paņēmām brokastīs Spānijai diezgan tradicionālu brokastu variantu - maizes ar tomātiem (un arī cita veida maizes). Kā šādu maizi pagatavo? Patiesībā - gaušām vienkārši. Paņem mazo tievo baltmaizi, pārgriež uz pusēm un noziež ar rīvētiem tomātiem (plus kaut kādas garšvielas droši vien, jā, maizei jābūt apgrauzdētai). Vienkārši, bet garšīgi. Protams, es nebūtu es, ja nepaņemtu arī kaut ko nedaudz frīkaināku - divu veidu maizes bez tomātiem. Par vienu no maizēm radās versija, ka uz tās varētu būt zivs, bet vēlāk secinājām - tā bija rīvēta salami (lai gan es būtu to apēdis arī domājot, ka tā ir zivs). Bet otra maize gan man radīja zināmus pārdzīvojumus. Vispār jau no dabas esmu vienkārši puisietis (proletārietis, kā mēdzu sevi dēvēt) un nekādi smalkie ēdieni man īsti pie sirds neiet. Bet te - maize ar "elitāro" sieru. Elitāro tādā ziņā, ka tik pelējušu sieru es pilnīgi noteikti nekad iepriekš nebiju ēdis. Un tā siera tur bija daudz. Nebija jau TIK slikti, bet esmu radis pie vienkāršāka uztura - ne velti man tuvākais siera veids ir pašmāju "Krievijas" siers (un kas gan varētu būt mazāk prestižs par to?).

Bet labi - pietiks par ēdienu. Sergejs to visu safotografēja, tā ka manam stāstījumam tad nemaz nebūtu jēgas. Paēdām, un devāmies staigāt pa Granādu. Nezinu, vai tas būtu vietā, bet sniegšu šeit nelielu vēsturisku informāciju par šo pilsētu. Man personīgi tā līdz šim visvairāk saistījās ar tās pieminēšu "The Clash" dziesmā "Spanish Bombs": "Spanish songs in Granada, oh mi corazn" (kā nekā tā ir viena no manām mīļākajām Clash dziesmām). Granāda ir ļoti sena pilsēta un jau 5.gadsimtā pirms mūsu ēras šeit atradās grieķu kolonija, vēlāk to pārņēma romieši. Tajos laikos pilsētas nosaukums bija Ilibērija. Kādu laiku pār pilsētu valdīja gan vizigoti, gan Bizantijas impērija. Tomēr par nopietnu centru tā izveidojās 8.gadsimtā, kad Granādu iekaroja islāmticīgo mauru karaspēks. Savu tagadējo nosaukumu tā ieguva apmēram 1000.gadā, kad pilsētā iekļāva Garnātas priekšpilsētu. 1013.gadā Granāda kļuva par neatkarīgu emirātu, kas izvērtās plašumā. Kad pamazām mauri no Spānijas tika izspiesti, Granādas kalifāts palika pēdējais viņu bastions Spānijā un šajā pilsētā musulmaņi valdīja līdz pat 1492.gadam, par vairākiem gadsimtiem ilgāk kā citur Spānijā, līdz ar to mauru kultūras ietekme uz Granādu ir bijusi daudz lielāka nekā, teiksim, uz Seviļu. Ja kas - ciematā netālu no Granādas piedzima izcilākais 20.gadsimta spāņu dzejnieks Frederiko Garsija Lorka. Nezinu, kādas motivācijas vadīts, bet pievienošu te vienu Lorkas citātu: "Miris cilvēks Spānijā ir daudz dzīvāks nekā miris cilvēks jebkur citur pasaulē."

Apskatījuši Granādas renesanses pērli - 15.-16.gs. tapušo katedrāli, devāmies Alhambras virzienā. Patiesībā jau droši vien skaidrs, ka uz šo pilsētu gandrīz visi tūristi brauc tieši uz Alhambru, līdz ar to cilvēku daudzumi tur ir augstāki nekā varētu vēlēties. Kas īsti ir Alhambra? Kalifāta valdnieku rezidence ar vairākām pilīm un patiešām grandioziem parkiem, tā atrodas uzkalnā vienā no pilsētas daļām. Lai Alhambrā nokļūtu, no centra ir savs gabaliņš ko iet, un jāatzīst, ka mēs izvēlējāmies droši vien labāko ceļu gar nocietinājumu - tādu, kas mūs ne tikai aizveda pie pareizās ieejas, bet galvenokārt aizveda mūs pa tēlaināko ceļu (kā man patīk pilsētas ar vertikālo elementu!) un vēl taisni pie geokeša. Jā, arī Granādā atradām vienu slēpni, kas bija noslēpts vienā no Alhambru iejozošā mūra sienām. Satikti franču tūristi gan mūs brīdināja, ka vajadzētu pasteigties, ja gribam tikt arī iekšā. Patiesībā mēs kā allaž nezinājām - gribam mēs vai negribam tikt iekšā (mīnusi bija standarta - mūsu ierobežotais laika daudzums un augstās cenas). Rezultātā izvēlējāmies kompromisa variantu - biļeti, kas ļauj apskatīt tikai dārzus, bet neparedz ieeju pilīs. Un dārzi šeit patiešām ir vienkārši perfekti - galīgi neeiropeiski, perfekti kopti ar gribētos teikt - matemātisku pieeju, visdažādākajiem ziediem, perfektās formās apgrieztiem krūmiem. Ievērojot to, ka parkā vien mēs nodzīvojāmies pāris stundas, ļoti labi, ka nenopirkām pilno biļeti, citādi mums būtu radušās problēmas.

Pēc Generalifes apmeklējuma (tā sauc Alhambras dārzus) devāmies uzmeklēt vēl vienu slēpni, kas atradās pie vietējās universitātes (ja kas - ļoti iespadīga ēka, es tādā gribētu mācīties), taču tur mūs sagaidīja neveiksme - tieši blakus slēpnim uzturējās vairāki laiski studenti, kuri neizskatījās, ka grasītos iet kaut kur projām. Izmetām līkumu apkārt universitātei, iepirkām junk īstā vietējā ķīniešu bodē (tādā, kur droši vien pamatā iegriežas studenti), pārliecinājāmies, ka mūsu "muggles" nekur nebija pazuduši, un uzsākām ceļu atpakaļ uz mašīnu. Izrādījās, ka bijām aizgājuši diezgan tālu, bet vismaz apskatījām pa ceļam vēl šo to no pilsētas arhitektūras piedāvājuma.

Taču laiks mūs sauca tālāk - devāmies uz Cabo de Gata dabas parku, kas atrodas savus 200 kilometrus no Granādas. Šajā braucienā mums sanāca atvadīties no Sjera Nevada nacionālā parka, proti - no brīnišķi skaistajām sniegotajām virsotnēm, kuras es gan sēžot pie stūres varēju aplūkot diezgan mimināli. Bet arī Cabo de Gata daba vēl ir pietiekoši brīnišķa. Šajā reģionā visu vasaras sezonu čumot un mudžot no rozā flamingiem, taču mēs tos lagūnās mītošus redzējām tikai pa acu kaktiņu un pa lielu gabalu. Toties labi apskatījām turienes "playas" (pludmales) - gan smilšainas, gan akmeņainas. Kas šajā daļā pludmalēs ir dievīgi - tā ir jūras un klinšu (kalnu) saspēle, ko Latvijā, protams, pieredzēt nav iespējams. Skati, kā atzīmēja Sergejs, vairāk nekā 10 latus vērti. Var jau teikt, ka mēs neko īsti šajā dabas parkā neapskatījām, nemeklējām tajā "objektus" (ja tur tādi vispār ir), bet šādās vietās nevajag kaut ko īpašu un kaut ko konkrētu, jo īpaša jau ir vieta pati par sevi - ar klintīs augošajām mazajiem ziediņiem, līkločainajiem ceļiem, no kuriem viegli ievelties jūrā. Pēdējā "playa", ko apmeklējām šajā parkā, izcēlās ar to, ka no tās bija skats uz diezgan labi saglabājušos moru laiku cietoksni, un vietējie bērni, kas peldējās jūrā. Mums gan arī gribējās peldēties, bet ūdens šķita pārāk auksts - bērnībā tomēr ir vieglāk.

Pēc parka braucām tālāk uz Mursiju, kur mums bija paredzēta naktsmītne. Jāpiezīmē, ka braukšanas distances šajā dienā bija diezgan lielas - kopā ap 400 kilometriem, labi, ka vismaz ceļš bija tāds, uz kura "ping" skaņa, pārsniedzot pieļaujamos 140 km/stundā, no GPS ierīces atskanēja gana regulāri.

Ar viesnīcu sanāca labs piedzīvojums. Pie tās durvīm augšā bija liela un lepna šilte, ka esot pieejama auto stāvvieta. Tomēr nekādu stāvvietu neredzējām. Apbraucām apli un izlēmām, ka varbūt viesnīcas klienti var izmantot blakus esošo pazemes stāvvietu, lai arī par to vēstošās norādes izmantoja ne pārāk draudzīgos vārdus “privado” un “prohibito”. Tomēr Sergejs drošu roku ievadīja mašīnu šajā stāvvietā un novietoja to vienā no nedaudzajiem brīvajiem plačiem. Ka kaut kas nav īsti kārtībā, sapratām brīdī, kad negaidīti sāka automātiski vērties ciet pazemes stāvvietas vārti. Lai arī neviens no mums nebūtu pielīdzināms Šerlokam Holmsam dedukcijas spēju ziņā, šāda zīme neliecināja, ka mēs šajā stāvvietā būtu gaidīti viesi. Ātri metāmies laukā, kamēr vēl vārti nebija aizvērušies pavisam – kā īstā piedzīvojumu filmā. Labi vēl, ka vārti vērās sāniski ciet nevis no augšas uz leju, līdz ar to nebija nepieciešamības vienam ar pēdējiem spēkiem turēt durvis, kamēr pārējie izslīd pa apakšu. Un mums pat nenācās vienu no varoņiem atstāt durvju otrā pusē lemtu neizbēgamai nāvei. Mašīna gan palika iesprostota.

Aizgājām uz viesnīcu un paskaidrojām tur, kādā veidā un vietā bijām atstājuši mašīnu. Kā jau varēja gaidīt, viesnīcai ar šo stāvvietu nekādas saistības nebija, bet sieviete apsolīja mums līdzēt mašīnas atpestīšanā. Palikām gaidīt pie stāvvietas slēgtajām durvīm, kamēr viņa aizgāja rūpēties par to atvēršanu. Tā kā sieviete ilgi nerādījās un durvis arī nevērās, vienā brīdī mani aizsūtīja uz viesnīcu noskaidrot situāciju. Sievieti tur neatradu, toties diezgan interesanta izvērtās mana saruna ar repecijā sēdošo veci. Vispirms viņš man iedeva numura atslēgas un televīzijas pulti. Tad pajautāja, vai esmu sapratis, kā atslēgu lietot. Atbildēju, ka saprotu. Tad viņš pajautāja, vai es runāju spāniski. Atbildēju, ka nerunāju gan. Bet varbūt vismaz mazlietiņ? Arī tik nē (saprast jau šādas frāzes es varu, bet tas nenozīmē, ka es spēju pateikt vairāk nekā “¡Vamos a la playa!”, “¿Que pasa?” un “Non comprendo”). Tad vīrietis man pajautāja, no kādas valsts mēs esam, izsakot Nīderlandi kā savu minējumu. Ar pūlēm paskaidroju viņam, kas ir Latvija. Vēl viņš man kaut ko sāka stāstīt par auto stāvvietām, bet to gan vairs nesapratu, līdz ar to biju priecīgs, kad viņš man piedāvāja iziet ārā un parādīt, kur tad ir autostāvvieta, kurā arī mūsu auto bija paredzēts pavadīt nakti. Izrādījās – pāris kvartālu attālumā, un Sergejs jau bija tur.

Mūsu viesnīca šoreiz neatradās gluži centrā un domājām, ka pilsētas apmeklējumu visdrīzākais atliksim uz nākošo rītu, bet vakarā Mursijā tikai ieēdīsim vakariņas. Tomēr sanāca savādāk - jau meklējot ēstuvi aizgājām centra virzienā, un pēc tam nekas cits neatlika, kā tomēr centru apskatīt. Šoreiz nevakariņojām nekādā glaunā tūristu iestādē, bet gan pavisam normālā vietējā ūķī, kur pamata piedāvājums bija "platos combinados", proti - pamatīgs šķīvis ar dažādiem ēdieniem. Mana izvēle izrādījās "zivju pārsteigums" un labi, ka Marina piekrita mainīties. Tiesa, izrādījās, ka visas trīs pārsteiguma zivis garšoja arī man, un es būtu varējis apēst arī pats savu porciju, bet tas jau cits stāsts. Sergejam tika vērša gaļa, Lienei - dažāda gaļa. Katrā ziņā ēdiena bija ļoti daudz, un tas bija sātīgs. Un paēduši nevarējām rīkoties savādāk, kā tomēr aiziet uz centru. Atbilstoši LP ceļvedim Mursijā esot divi apskates objekti - katedrāle un kazino (kas tur darbojoties jau kopš 19.gadsimta vidus). Katedrāli mēs, protams, apskatījām (un pie tās notika ilgāka foto sesija), bet uz kazino gan neaizgājām. Toties atradām upē Segurā milzīgu zivs formas strūklaku, gleznainu tiltu un vēl citas ēkas, kuras es arī tomēr būtu nosaucis par apskates objektiem. Ja kas - Mursija esot tūristu praktiski pilnībā ignorēta pilsēta, un tas ir vēl viens iemesls to apmeklēt. Tad - atpakaļ uz viesnīču un gulēt, jo rītdien atkal bija priekšā grūta diena.



Tā kā Mursiju bijām apskatījuši jau iepriekšējā vakarā, šajā rītā uzreiz varējām doties tālāk. Pirmā pieturvieta mums bija paredzēta pilsētā ar nosaukumu Elče. Jāatzīst, ka vēl neilgi pirms mūsu ceļojuma sākuma nebiju pat dzirdējis par šādas pilsētas eksistenci. Taču tā ieinteresēja tālab, ka tā ievērojama ar Eiropā lielāko palmu audzi - parkā pilsētas centrā aug ap 200 tūkstošiem šo koku (mazu un lielu). Vispirms gan iegriezāmies kādā jaukā vietējā kafejnīcā pabrokastot. Ar savu paņemto dažādo gardumu daudzumu, šķiet, pat pārsteidzām kafejnīcas darbiniekus. Toties ieēdām gan kārtīgi. Tad devāmies pastaigā pa Elči. Pati pilsēta ir jauka, lai gan vienlaikus nekā satriecoša tajā nav (ja kas - Elče iedzīvotāju skaita ziņā ir 20. lielākā pilsēta Spānijā; Latvijā šajā pašā vietā sarakstā atrodas Sigulda). Lielākais košums patiešām slēpjas palmu dārzā, kurš šajā pilsētā plešas jau vismaz 2500 gadus. Patiesībā uz aci šķiet, ka varbūt TIK daudz palmu tur tomēr nav, bet gribas cerēt, ka visi avoti šajā jautājumā tomēr nemelo.

Sevišķi ilgi Elčē neuzturējāmies, un, sekojot grafikam, devāmies uz Alikanti. Šī pilsēta ir izteikti lielāka par Elči (11.vieta; Latvijas ekvivalents - Salaspils) un pamatā laikam jau ir kūrorta pilsēta (jo tā atšķirībā no Elches atrodas piekrastē). Pilsētas lielākais lepnums ir kalnā izvietotais Santa Barbaras cietoksnis (laikam jau atkal mauru civilizācijas pārpalikums), kuru lieliski var redzēt no pludmales, atkal jau veidojot lielisku skatu. Nedaudz patusējām arī šīs pilsētas pludmalē, pārliecinoties, ka sievietēm šajā pilsētā ne pārāk patīk vilkt peldkostīmu augšiņas (ļoti saprātīga pieeja, manuprāt), un pirmo reizi ceļojuma laikā redzējām lieliskos viltoto firmas somu un saulesbriļļu tirgoņus. Patiešām gribētos zināt, kuras tieši Āfrikas valstis piegādā Eiropai šos augumā lielos un vismaz uz aci fiziski spēcīgos vīriešus, kas izkopj šādu patiešām vērtīgu arodu. Redzējām arī šādu vīru laišanos no policijas (kā allaž), bet jāatzīst, ka paši neko no G&D ražojumiem neiepirkām.

Ko vēl, izņemot pludmali, ir vērts Alikantē apskatīt? Pamatā tā ir slavena ar savu atkal jau palmām bagāto promenādi, kas izlikta ar krāņām, reljefu imitējošām flīzēm, ostu, un tas laikam arī viss. Kā jau minēju, man vismaz Alikante radīja kūrorta pilsētas sajūtu, varbūt varētu saskatīt pat līdzību ar Jaltu Krimas pussalā (tas ir precīzākais, ko varu iedomāties no personīgi apceļotajām vietām). Kopumā - jauka pilsēta, bet ne tāda, kurā gribētos pavadīt vairāk kā dažas stundas, turklāt vairāk kā dažu stundu mums nemaz arī nebija:

Jau pirms Alikantes beidzās mūsu prieki par Spānijas lieliskajiem ceļiem. Proti, tālākajā ceļā mums vairs nebija lieliskās iespējas braukt pa "autovia" jeb bezmaksas četru joslu šoseju, tās vietā stājoties N un C līmeņa ceļiem, kuros pretējā virziena joslas nav atdalītas un kuras iet cauri apdzīvotām vietām. Protams, visu laiku paralēli iet arī "autopista" jeb maksas šoseja, taču vismaz šajā dienā no tādas vēlējāmies izvairīties. Braukšanai pa vietējas nozīmes ceļiem, protams, ir gan savi plusi, gan savi mīnusi. Lielākais pluss bez šaubām ir tajā, ka šādi tu redzi nelielās piekrastes pilsētiņas, kas bieži ir ne mazāk interesantas par Spānijas lielpilsētām. Tu redzi īstus cilvēkus, vienkāršo cilvēku mājas un arī jūru tu redzi noteikti labāk nekā braucot pa šoseju. Taču braukšanas ātrums gan šeit nav diez ko iepriecinošs - apdzīt lēnus priekšā braucējus ir grūti (jo pretī jau arī nāk mašīnas), kalniem šis ceļš iet nevis cauri, bet apkārt (kas atkal nozīmē ātruma samazināšanu), mašīnu ir daudz, un pamazām neskaitāmie satiksmes loki katrā apdzīvotajā vietā arī sāk krist uz nerviem, bet jānobrauc mums tomēr bija vēl diezgan daudz.

Šīs dienas galapunkts mums bija noteikts Valensijā, bet vispirms gribējām vēl piebraukt pie jūras un, ja tas būtu iespējams, nopeldēties. Šādā nolūkā izvēlējāmies aizbraukt uz Hāveju (spāņu v.: Javia; valensiāno: Xabia), kas tiek uzskatīta par skaistāko piekrastes pilsētu posmā starp Alikanti un Valensiju. Jāatzīst gan, ka šī nepavisam nav spāniska pilsēta - tik lielas britu kolonijas kā tur droši vien nav gandrīz nekur citur Spānijā, pat veikalu nosaukumi bieži rakstīti angļu valodā, bet mašīnām visbiežāk ir britu numuri (nav gan īsti skaidrs, vai tie ir uz dzīvi šajā pilsētā pārcēlušies Karalienes pavalstnieki vai pie viņiem atbraukuši ciemos draugi, kas brauc ar šādiem numuriem). Oriģinālā veidā mēs neatradām pilsētas "īsto" pludmali, līdz ar to piestājām akmeņainajā pludmalē, kurā gandrīz nebija cilvēku (kas varbūt nemaz nebija tik slikti). Sergejs un es it kā bijām stingri izlēmuši nopeldēties, taču ūdens izrādījās stipri vien auksts. Droši vien mēs nebūtu saņēmušies ieiet ūdenī, ja netālu no mums nepeldētos viens gados vecāks brits. Tas vismaz manī uzkurināja vēlmi pierādīt, ka arī es neesmu no cukura taisīts, un tā sanāca, ka gan Sergejs, gan es tomēr ūdenī iegājām. Patiesībā nemaz tik auksts tas nebija (pēc Latvijas standartiem) un varbūt mēs būtu varējuši tajā pat normālāk nopeldēties, ja būtu tam psiholoģiski sagatavojušies. Taču tā vismaz tagad varam nemelojot teikt - mēs esam peldējuši Vidusjūrā. Tikām Liene un Marina tur peldējušas nav. Hā! Ja nu kas - pašu Hāveju īsti neapskatījām, redzējām tikai tik, cik ar mašīnu caurbraucot, bet cik saprotu, nekādu satriecošu arhitektūras pērļu tajā tāpat nav, kas nav brīnums - būdama 224.lielākā Spānijas pilsēta tā pēc Latvijas standartiem atbilst droši vien Kubuļu pagasta centram, un cik daudz tūrisma objektu ir Kubuļos? Ja nu šis jautājums tomēr nav retorisks, varu atbildēt: piemiņas zīme represētajiem un pasts.

Tos apmēram 120 kilometrus, kas šķir Hāveju no Valensijas, sevišķi ātri mēs nenobraucām, jo ceļš joprojām nebija gluži šosejas līmenī, un līdz ar to izlēmām nākamajā dienā, kad mums būs jāveic pamatīgais pārbauciens no Valensijas līdz Barselonai, neskopoties un braukt pa maksas šoseju - lai vismaz galā tiktu ātrāk. Tomēr Valensijā iebraucām mēs vēl relatīvi agri un labi, ka tā, jo mums radās neparedzētas problēmas, meklējot viesnīcu. Šajā pilsētā mēs varējām justies ļoti glauni, jo bijām rezervējuši četrvietīgu numuru iekš Holiday Inn (4 zvaigznes un tā tālāk), taču vietā, uz kurieni mūs GPS aizveda, nekādas viesnīcas nebija. Un arī Google Maps rādīja uz to pašu vietu. Un tas nebija patīkami galvenokārt viena iemesla dēļ - Valensijas satiksmes. Jāatzīst, ka tik šīzīgus "apļus" kā Valensijā es nekur iepriekš redzējis nebiju - tajos nekad netiek atzīmētas joslas, toties reāli joslu ir parasti kādas 6-7, un autovadītāji uzskata par gluži normālu praksi izbraukšanai no loka izmantot teiksim, piekto (no ārpuses skaitot) joslu. Kādā veidā šajos lokos pastāvīgi netusē policisti, reģistrējot avārijas, es patiešām nesaprotu. Un labākais šeit, protams, ir tas apstāklis, ka mūsu viesnīca atradās tādā vietā, kur milzīgi loki bija izvietoti burtiski viens pēc otra. Un līdz ar to Sergejam, kas pildīja šofera pienākumus lielajās pilsētās, būdams labāks autovadītājs par mani, stresa līmenis bija ļoti augsts. Un mēs vēl nevarējām atrast viesnīcu. Lai pārmērīgi nesarežģītu dzīvi, pie viena no lokiem nolikām mašīnu kāda lielveikala apakšzemes stāvvietā un devāmies meklēt hoteli ar kājām. Nezinu, kāpēc tas tā bija, bet mūsu viesnīca atradās teju vai divu kilometru attālumā no tās vietas, kur tās adresi rādīja karte un labi vēl, ka Sergejs pavaicāja ceļu kādai meitenei ar velosipēdu, kas mums norādīja pareizo virzienu.

Bijām ļoti priecīgi, kad beidzot ieraudzījām uz kādas ēkas uzrakstu "Holiday Inn". Iekārtojām Marinu numurā un vienojāmies, ka pārējie trīs dosimies pēc mašīnas un vēl iegriezties Makdonaldā, lai tur šo to iepirktu. Jā, Makdonaldā, es nepārteicos. Vēl nesen es teiktu - nekad un nemūžam! Tagad man patiesībā ir vienalga. Principi - tas, protams, ir ļoti labi, bet veselais saprāts mana saka priekšā, ka par nākamo Če es droši vien tomēr nekļūšu un ar saviem principiem neko dižu nepanākšu. No otras puses - vēl jau nekas nav nokavēts, Kubā Ernesto Gevara ieradās 26 gadu vecumā un tad arī sākās viņa revolucionāra karjera. Tā ka vēl vismaz viens gads man ir, bet jaunības dienās varbūt arī Viņš reizēm grēkoja ar amerikāņu junk food. No otras puses nelielu "fuck the system" mēs šajā dienā tāpat realizējām. Proti, jau pa dienu bijām izlēmuši šajā vakarā neiet uz kafejnīcu/restorānu, bet gan ieturēties viesnīcas numurā, un vai var iedomāties labāku viesnīcu, kurā kā trūcīgajiem studentiem ēst viesnīcas numurā, nekā "Holiday Inn"? Protams, ka var iedomāties arī glaunākas vietas, bet vismaz mūsu ceļojumā šī neapšaubāmi bija visglaunākā no visām viesnīcām (lai arī numurs tajā nemaz nebija dārgs). Jau Alikantē bija iepirkti dažādi augļi un dārzeņi (pamatā - pašā Spānijā auguši), maize, kausētais siers, tagad vēl piepirkām burgerus, un sanāca patiešām lieliskas vakariņas. Jā, vēl lielveikalā sanāca piedzīvojums ar nazi. Proti, arbūza un ananāsa sagriešanai mums bija nepieciešams nazis, bet paši no Latvijas tādu paņēmuši nebijām. Lielveikalā pārtikas daļā, protams, nekādu nažu nebija, tā ka nācās izstaigāt arī augšējos stāvus (nevari jau tu aiziet uz informācijas centru un pajautāt: "where can I get a knife here?"), līdz beidzot nopirkām lētāko pieejamo nazi (ap 2 eiro - nevajadzēja jau mums labāko Zwilling piedāvājumu). Pārvietojām mašīnu uz viesnīcas stāvvietu, varējām sajust, ka neesam gluži standarta "Holiday Inn" publika, redzot stāvvietā pēc mums iebraucam Porsche Cayenne, un tad gājām ēst.

Paēdām patiešām labi, pie reizes paskatījāmies futbolu, jo šajā viesnīcā bija tiešām labs televīzijas kanālu klāsts, kas mums trešdienas vakarā deva izvēli starp Vācijas Bundeslīgu, Anglijas Premjerlīgu un dažiem mačiem pašā Spānijā. Tomēr daudz no Seviļas - Barselonas spēles mēs nenoskatījāmies, jo gribējām vēl kaut ko apskatīt pašā Valensijā šajā vakarā. Braukt uz centru nesadūšojāmies, jo bija pamatotas bažas, ka atceļā transporta vairs nebūs, tāpēc izlēmām pastaigāt pa to rajonu, kurā atradās mūsu viesnīca. Labi, ka šajā ziņā mums paveicās - viesnīca atradās pavisam netālu no "Ciutat de les Arts i les Ciencies" jeb "Mākslas un zinātnes pilsētas" - moderno ēku kompleksa, kurā atrodams Imax kinoteātris, opera, okeanogrāfijas muzejs un virkne citu atrakciju. Pati vieta, kur šī "pilsēta" atrodas, ir ļoti īpatnēja. Vēl pirms piecdesmit gadiem cauri Valensijai plūda upe Turija, bet pēc tam, kad tās radītie plūdi 1957.gadā izpostīja lielu daļu pilsētas, upi pie Valensijas sašķēla divās tā, ka tā tagad pilsētai apiet apkārt, nevis iet cauri. Rezultātā sanāk, ka tagad cauri pilsētai iet nevis upe, bet gan parks, saukts par Turijas dārziem. Rezultātā diezgan dīvaini izskatās daudzie tilti, kas tagad iet pāri nevis upei, bet gan parkam. Un šajā parkā tiek izvietoti visdažādākie objekti, tajā skaitā - jau minētā mākslas un zinātnes pilsēta. Protams, reāli tā nav nekāda pilsēta, gan ļoti modernu ēku komplekss, kas vismaz naktī izskatās ļoti oriģināli (pa dienu droši vien tas daļu no sava šarma zaudē) - ēkas, kas no dažādiem rakursiem izskatās pēc kosmosa kuģa, vaļa, putna un tā tālak. Šajā kompleksā vajadzēja būt arī vienam kešam, bet to mums atrast neizdevās. Lai kaut kā kompensētu šo "zaudējumu", izlēmām aiziet vēl kādu gabaliņu līdz otram kešam, kas atradās uz viena no dīvainajiem bez-upes tiltiem (protams, tajā brīdī mēs vēl nezinājām, kāda ir situācija ar upi šajā pilsētā). Pastaiga gan sanāca gara, toties kešu atradām, turklāt tas atradās uz patiešām visai glīta tilta. Protams, var diskutēt, vai ir labi kešot līdz vieniem naktī, ja no rīta ir agri jāceļas, bet šoreiz pieņemsim, ka tas tomēr bija gudri darīts.




Brokastīs apēdām visu no vakara atlikušo pārtiku - augļus, maizi, sieru, tā ka vismaz nevajadzēja doties no rīta uz kādu kafejnīcu. Sākotnēji mūsu iecere bija sekojoša - atstāt mašīnu vēl viesnīcas stāvvietā, bet pašiem doties