Bardejova

2009-06-14

Kā to jau principā varēja gaidīt, šodien uz Bardejovu aizbraucu vienatnē. Es tomēr esmu daudz vairāk radis pie garām (reizēm - bezjēdzīgām) pastaigām nekā mans līdzbraucējs. Šādam variantam, protams, ir gan savi plusi, gan mīnusi. Mīnuss - ka kompānijā tomēr jebkur braukt ir jautrāk. Pluss - nav jāpielāgojas otram cilvēkam, varu brīvi rīkoties ar laiku, iet kur gribu, darīt ko gribu, cik ilgi to gribu. Un ja ņem vērā manu noslieci uz geocaching, tas ir būtiski.
Jāatzīst, ka aizbraukt uz Bardejovu ir grūti. Nekas, ka šī pilsēta ietilpst UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā - vilcieni uz turieni kursē apmēram reizi 3 stundās, autobusi ne biežāk (un patiesībā man ļoti negribējās braukt ar busu), tā ka lai paspētu uz vilcienu 7:48, celties nācās jau sešos (kā nekā līdz stacijai gandrīz stunda ko iet). Patiesībā gan pa nakti īsti negulēju - nezinu, kas bija noticis, bet vienkārši nevarēju aizmigt. Un dīvainākais ir tas, ka lai gan vispār šeit guļu maz - noteikti par 1-2 stundām mazāk diennaktī nekā Latvijā, un ļoti daudz staigāju, enerģijas tāpat man ir daudz un spēku trūkumu neizjūtu. Kaut kas mistisks, manuprāt.
Labi, tātad aizgāju uz staciju, nopirku biļeti, sagaidīju, kamēr izziņo peronu, no kura būs mans vilciens, konstatēju, ka tas sastāv no nieka diviem vagoniem, un sēdos iekšā. Pa ceļam uz Bradejovu nedaudz palasīju līdzi paņemto "Smillas jaunkundzes sniega izjūtu", nedaudz vienkārši pagulēju (šonakt tomēr tiešām gulēju pārāk maz - kādas pāris stundas, ne vairāk), un biju klāt.
Ko vispār varu pastāstīt par Bardejovu? Izmēros tā ir līdzīga Rēzeknei, taču jāatzīst, ka tūristiem tā varētu būt nesalīdzināmi interesantāka. Pirmkārt, Bardejova lepojas ar pilnībā saglabātu viduslaiku vecpilsētu un grandiozo 15.gadsimtā celto svētā Egīdija baznīcu. Otrkārt, pilsētai savulaik bija viena no nopietnākajām mūru sistēmām visā tuvējā reģionā un nu jau kopš pagājušā gadsimta vidus notiek šo mūru atjaunošana (jo daudz kas, loģiski, bija laika gaitā nopostīts). Tātad to es arī braucu skatīties.
Ierašanās pilsētā gan sanāk stipri nekāda - kamēr no Košices dzelzceļa stacijas tu jau uzreiz iesoļo vecpilsētā, šeit vēl nākas iziet cauri pāris ne tik smukām vietām un pati stacija bija ļoti nepatīkama - ar ubagojošiem čigāniem, netīra, smirdīga, īsi sakot ne tāda, ko tu gaidītu no UNESCO sarakstā iekļautas kultūras pērles. Pa vienu no fortu tiltiem iegāju vecpilsētā, un tur uzreiz viss bija kārtībā, jo pilsēta ir tiešām apskates vērta. Kā jau relatīvi nelielā pilsētā, apskates objekti (izņemot jau minēto baznīcu) šeit lielākoties ir kompakti, nevis grandiozi, ēkas - ne vairāk kā divstāvīgas, taču viss ir sakopts, glīts un košs. Mana pastaiga pa pilsētu, protams, bija saistīta ar dažiem geocaching elementiem, kuri šoreiz atkal lieti noderēja. Pirmkārt, viens no slēpņiem ietvēra pilnu loku gar visiem pilsētas mūru bastioniem un nepieciešamību iepazīties ar plāksnītēm ar attiecīgo bastionu vēsturi. Otrkārt, cits slēpnis, kura uzdevumu atrisināju vakar vakarā, bija veltīts grupai The Beatles, jo dīvainā kārtā Bardejovā ir Džona Lenona iela, bet tai blakus - akmeņi, kuros izkalti visu Beatles dalībnieku vārdi, grupas albumu nosaukumi un veltījums grupai. Jauki, vienkārši un sirsnīgi. Vēl vienu slēpni atradu pie viena no blakus Sv. Egīdija baznīcai izstādītajiem vecajiem baznīcas zvaniem. Ar ceturto slēpni gan sanāca ļoti pretīgi - tas bija izvietots kalniņā, kur atrodas "Kalvārija" jeb kapeņu komplekss. Nepatīk man apmeklēt slēpņus šādās vietās, un arī šodien to nevajadzēja droši vien darīt. Saskaitīju visu saskaitāmo, aizgāju uz koordinātēm, ieliku roku dobumā, un izvilku no turienes beigtu putnu... Tas bija tik ļoti, ļoti, ļoti nepatīkams atgadījums, ka negribu šo tēmu izvērst. Katrā gadījumā ilgāk es tajā vietā nepaliku un nekad turpmāk vairs nemeklēšu slēpņus, kas jebkādi saistīti ar kapiem. Ja tu šo lasi un mēdz ar mani kopā slēpņot, lūdzu, turi mani pie vārda. Lai gan es nedomāju, ka pats par to aizmirsīšu.
Arī turpinājums nebija nekāds dižais - aizgāju uz dzelzceļa staciju, lai noskaidrotu, kad varēšu doties atpakaļ uz Prešovu, un izrādījās, ka vilciens aizgājis pirms 10 minūtēm, bet nākamais būs pēc divām stundām. Varēju tikai kārtējo reizi pagausties, ka nav man šeit velosipēda, jo citādi es tos nieka 40 kilometrus, kas šķir šīs divas pilsētas, būtu veicis vēl pirms vilciena izbraukšanas no Bardejovas. Jā, un tad man vēl piesitās ubagojošie čigānēni, kurus tradicionālā stilā noraidīju, runājot latviešu valodā.
Ja jau tik ilgi bija jāgaida, izlēmu aiziet paēst. Sākumā gan bija bažas, ka nekas nebūs vaļā, jo šajā svētdienas dienā Bardejova bija kā izslaucīta - šajā potenciālajā tūristu centrā nebija nedz tūristu, nedz vietējo. Uz dienas vidu gan kaut kādi cilvēki parādījās, bet tāpat - ja milzīgajā pilsētas centrālajā laukumā vienlaikus bija kādi 10 cilvēki, īsti no tukšuma sajūtas tas neatbrīvoja. Ēstuvi tomēr atradu - tīri jauku picēriju, kurā paēdu lēti un garšīgi (pirmo reizi mūžā ēdu picu ar zemenēm). Meitene, kas apkalpoja, protams, ne vārda nesaprata nevienā no man zināmajām valodām, bet pie tā esmu jau pieradis - slovāki, kā šķiet, ja arī runā kādās valodās, izņemot dzimto, tās ir vai nu čehu (to gan ir grūti iemācīties!) vai ungāru.
Ar ēdienu viss gan bija kārtībā, bet kārtējo reizi pārliecinājos, ka tūrisma industrija šajā Slovākijas daļā nav vēl nonākusi. Es kopumā visu vecpilsētu izstaigāju ne mazāk kā trīs reizes, bet nekur un nekādi nemanīju pat ne mazāko norādi uz pašu sīkāko suvenīru zaņķi, pat ne uz tādu, kas šodien būtu slēgts. Nezinu, kas viņiem ir par problēmām ar suvenīriem, bet visdažādākos krāmu veikallus es redzēju, netālu no centrālā laukuma bija liela izkārtne "Second hand clothes", bet suvenīru bodīšu viņiem nav. Manuprāt - diezgan dīvaini.
Paēdis nedaudz pasēdēju uz soliņa centrālajā laukumā, un tad gāju uz staciju. Nekā ievērības cienīga pēcāk nenotika, patlaban esmu atkal savā istabā un domāju, kādu filmu vēl šovakar skatīties.