Maradona by Kusturica
Viens no maniem iecienītākajiem režisoriem uzņem dokumentālu filmu par vienu no visu laiku izcilākajiem futbolistiem. Izklausās pēc totāla win-win, vai ne? Un tomēr sanāk viens pamatīgs FAIL, no kura nespēj paglābt pat apstāklis, ka Djego Armando visu laiku cenšas izliekties esam ļoti vieds.
Ja godīgi - īsti nesaprotu, ko Kusturica vēlējās man pateikt ar šo filmu. To, ka Maradonna, kas futbola laukumā bija dievs, ārpus tā bieži vien ir iepēries dziļā ānusā? To patiesībā Kusturica pasaka arī tiešā tekstā, vienīgi nepieminot rektumu. Bet kas vēl ir šajā filmā? Maradonna visās sarunās ar Kusturicu, manuprāt, tā īsti pie sevis klāt slaveno režisoru nepielaiž - viņš gan runā it kā sirsnīgās frāzēs, bet īsti saprast, kas darās šī tuklā vīrieša galvā, tāpat nevar. Lai gan visticamākais nekas labs tur nedarās, jo šaubu nav - sevišķi gudrs Djego nav, un to nemaina pat tas, ka man principā ir simpātiska viņa attieksme pret Latiņamerikas tiecieniem būt brīvai no ASV ietekmes, viņa simpātijas pret Kubu, u.t.t. Bet tas, ka dažos jautājumos Maradonnas viedoklis man ir pieņemams, nemaina to apstākli, ka viņa domas pamatā ir viens vienīgs biezpiens - gribas te pat piesaukt vēl vienu leģendu - Oziju Osbornu. Un līdz ar to vienīgais skaistums, kas šajā filmā ir, ir daži video no Djego bērnības/jaunības - tie ir tiešām super, plus daudz viņa gūto vārtu. Bet filma kā tāda ir ļoti saraustīta, bezmērķīga un nesaistoša. Protams, es saprotu, ka Kusturica nevar vienkārši parādīt Maradonnas dzīves stāstu biopic formā - ar tradicionālo līkni: smaga bērnība - ātra slava - narkotikas - apgaismība. Šis tomēr nav jauns "Walk Hard: The Dewey Cox Story", bet tas nemaina apstākli, ka Kusturicas izvēlētais risinājums ir diezgan neskatāms un nebaudāms, un desmit reizes atkārtojot Sex Pistols "God Save the Queen" tu tāpat neiegūsi lielisku skaņu celiņu.
Kopumā - sliktākā filma no Kusturicas apcirkņiem, ko esmu redzējis, patiešām ceru, ka viņš atkal atgriezīsies pie mākslas kino un spēs radīt kaut ko pielīdzināmu "Underground", "Black cat, white cat" un "Life is a miracle". Šī filma tām pielīdzināma nav, un ne tāpēc, ka tā ir dokumentāla.
Ja godīgi - īsti nesaprotu, ko Kusturica vēlējās man pateikt ar šo filmu. To, ka Maradonna, kas futbola laukumā bija dievs, ārpus tā bieži vien ir iepēries dziļā ānusā? To patiesībā Kusturica pasaka arī tiešā tekstā, vienīgi nepieminot rektumu. Bet kas vēl ir šajā filmā? Maradonna visās sarunās ar Kusturicu, manuprāt, tā īsti pie sevis klāt slaveno režisoru nepielaiž - viņš gan runā it kā sirsnīgās frāzēs, bet īsti saprast, kas darās šī tuklā vīrieša galvā, tāpat nevar. Lai gan visticamākais nekas labs tur nedarās, jo šaubu nav - sevišķi gudrs Djego nav, un to nemaina pat tas, ka man principā ir simpātiska viņa attieksme pret Latiņamerikas tiecieniem būt brīvai no ASV ietekmes, viņa simpātijas pret Kubu, u.t.t. Bet tas, ka dažos jautājumos Maradonnas viedoklis man ir pieņemams, nemaina to apstākli, ka viņa domas pamatā ir viens vienīgs biezpiens - gribas te pat piesaukt vēl vienu leģendu - Oziju Osbornu. Un līdz ar to vienīgais skaistums, kas šajā filmā ir, ir daži video no Djego bērnības/jaunības - tie ir tiešām super, plus daudz viņa gūto vārtu. Bet filma kā tāda ir ļoti saraustīta, bezmērķīga un nesaistoša. Protams, es saprotu, ka Kusturica nevar vienkārši parādīt Maradonnas dzīves stāstu biopic formā - ar tradicionālo līkni: smaga bērnība - ātra slava - narkotikas - apgaismība. Šis tomēr nav jauns "Walk Hard: The Dewey Cox Story", bet tas nemaina apstākli, ka Kusturicas izvēlētais risinājums ir diezgan neskatāms un nebaudāms, un desmit reizes atkārtojot Sex Pistols "God Save the Queen" tu tāpat neiegūsi lielisku skaņu celiņu.
Kopumā - sliktākā filma no Kusturicas apcirkņiem, ko esmu redzējis, patiešām ceru, ka viņš atkal atgriezīsies pie mākslas kino un spēs radīt kaut ko pielīdzināmu "Underground", "Black cat, white cat" un "Life is a miracle". Šī filma tām pielīdzināma nav, un ne tāpēc, ka tā ir dokumentāla.
2009-09-23
comments powered by Disqus