Live at La Rocca
Pats gandrīz nespēju noticēt - esmu pabijis La Roccā. Šādu klubu apmeklēšana man nemaz nav raksturīga, un arī vakar turp devos ne bez nopietnām pārdomām, lai arī pasākums bija tāds, ka tas (kā vismaz man šķita) varētu notikt arī citā, pieklājīgākā vietā (piemēram, Sapņu fabrikā).
Tātad La Roccā uzstājās viena no pēdējo 10-15 gadu aktuālākajām Krievijas rokgrupām "Spļin". Mana personīgā attieksme pret šī ansambļa daiļradi gan ir diezgan rezignēta - ir pāris dziesmas, kas man patīk, bet kopumā līdz grupas fanam man ir tālu. Tu, protams, varētu man vaicāt - kāpēc tad tu, skeptiskais letiņ, devies uz šo koncertu? Koncerti taču ir domāti īstiem faniem, bet tu varētu ar savu rūgtumu palikt arī mājās. Varētu, taču uz koncertu es negāju, lai pārliecinātos, ka mani šī grupa neinteresē, es gāju, dodot tai iespēju pārvilināt mani savā nometnē. Es biju pret to atvērts un principā pat rēķinājos, ka koncerts man patiks, jo vairums grupu dzīvajā ir enerģiskākas un aizraujošākas nekā ierakstā (piemēram, mana attieksme pret Prāta vētru mainījās uz labo pusi tieši pēc pāris viņu uzstāšanās apmeklēšanas 2002.gadā).
Pirms koncerta biju izlēmis veikt mājasdarbu - noklausīties grupas jaunāko albumu, kas bija iznācis divas dienas pirms koncerta. Īsti man tas neizdevās - kādas 8 dziesmas pievarēju, bet man šis ieraksts kaut kā šķita pārāk vienmuļš un vienveidīgs (tas, cik saprotu, ir konceptalbums, līdz ar to varu saprast, kāpēc tā).
Ļoti jauks pārsteigums bija pie ieejas klubā. Es gan, protams, vispār neko nejēdzu no tā, kā parasti notiek iekšā laišana šajos pasākumos, bet La Rocca mani nenoliedzami pārsteidza:
1) ar haotiskumu
2) ar iekšā laidējiem, kas gan vizuāli, gan pēc uzvedības lika domāt par nacistisko Vāciju jeb konkrētāk par nometņu apsargiem.
Iekšā tomēr tikām, tur mūs sagaidīja pamatīgi cilvēku pūļi un tipiska La Roccas mūzika. Vai tas ir pareizais audio noformējums pirms rokkoncerta, īsti pārliecināts neesmu, bet nu labi - var jau pieņemt, ka vismaz daļa no auditorijas šeit bija tradicionāli La Roccas ļaudis, kuri uz Spļin nokļuva vairāk vai mazāk nejauši.
Tad ap deviņiem sākās pats koncerts. Kā jau varēja gaidīt, pamatā grupa spēlēja dziesmas no jaunās plates. Un arī pati grupa apzinājās, ka ne jau šo dziesmu dēļ vairums skatītāju te bija nākuši. Līdz ar to publika jauno dziesmu laikā bija diezgan kokaina, un atdzīvojās tikai uz grupas hitiem. Mājās no jaunajām dziesmām man bija iepatikušās divas - "Pisjmo" un "Bez tormozov". Pirmā koncertā galīgi neskanēja, otrā bija laba. No vecajām dziesmām es, protams, diez ko daudz tāpat nepazinu, prātā šobrīd nāk "Novije ļuģi", "Mi sideļi i kuriļi", "Gandbol", "Riki-tiki-tavi" (ja tā dziesma tiešām saucas šādi), bija vēl dažas, ko zināju. Bet mana attieksme laikam tomēr nemainījās - es neesmu radīts, lai klausītos "Spļin". Emocionāli mani šī grupa neuzrunā, atmiņā nepaliek un visticamākais, ka pēc dažiem gadiem no šī koncerta atcerēšos tikai apsargus un banāli pseidogrezno La Roccas iekārtojumu.
Aizmirsu pieminēt - skaņa bija diezgan drausmīga.
Tātad La Roccā uzstājās viena no pēdējo 10-15 gadu aktuālākajām Krievijas rokgrupām "Spļin". Mana personīgā attieksme pret šī ansambļa daiļradi gan ir diezgan rezignēta - ir pāris dziesmas, kas man patīk, bet kopumā līdz grupas fanam man ir tālu. Tu, protams, varētu man vaicāt - kāpēc tad tu, skeptiskais letiņ, devies uz šo koncertu? Koncerti taču ir domāti īstiem faniem, bet tu varētu ar savu rūgtumu palikt arī mājās. Varētu, taču uz koncertu es negāju, lai pārliecinātos, ka mani šī grupa neinteresē, es gāju, dodot tai iespēju pārvilināt mani savā nometnē. Es biju pret to atvērts un principā pat rēķinājos, ka koncerts man patiks, jo vairums grupu dzīvajā ir enerģiskākas un aizraujošākas nekā ierakstā (piemēram, mana attieksme pret Prāta vētru mainījās uz labo pusi tieši pēc pāris viņu uzstāšanās apmeklēšanas 2002.gadā).
Pirms koncerta biju izlēmis veikt mājasdarbu - noklausīties grupas jaunāko albumu, kas bija iznācis divas dienas pirms koncerta. Īsti man tas neizdevās - kādas 8 dziesmas pievarēju, bet man šis ieraksts kaut kā šķita pārāk vienmuļš un vienveidīgs (tas, cik saprotu, ir konceptalbums, līdz ar to varu saprast, kāpēc tā).
Ļoti jauks pārsteigums bija pie ieejas klubā. Es gan, protams, vispār neko nejēdzu no tā, kā parasti notiek iekšā laišana šajos pasākumos, bet La Rocca mani nenoliedzami pārsteidza:
1) ar haotiskumu
2) ar iekšā laidējiem, kas gan vizuāli, gan pēc uzvedības lika domāt par nacistisko Vāciju jeb konkrētāk par nometņu apsargiem.
Iekšā tomēr tikām, tur mūs sagaidīja pamatīgi cilvēku pūļi un tipiska La Roccas mūzika. Vai tas ir pareizais audio noformējums pirms rokkoncerta, īsti pārliecināts neesmu, bet nu labi - var jau pieņemt, ka vismaz daļa no auditorijas šeit bija tradicionāli La Roccas ļaudis, kuri uz Spļin nokļuva vairāk vai mazāk nejauši.
Tad ap deviņiem sākās pats koncerts. Kā jau varēja gaidīt, pamatā grupa spēlēja dziesmas no jaunās plates. Un arī pati grupa apzinājās, ka ne jau šo dziesmu dēļ vairums skatītāju te bija nākuši. Līdz ar to publika jauno dziesmu laikā bija diezgan kokaina, un atdzīvojās tikai uz grupas hitiem. Mājās no jaunajām dziesmām man bija iepatikušās divas - "Pisjmo" un "Bez tormozov". Pirmā koncertā galīgi neskanēja, otrā bija laba. No vecajām dziesmām es, protams, diez ko daudz tāpat nepazinu, prātā šobrīd nāk "Novije ļuģi", "Mi sideļi i kuriļi", "Gandbol", "Riki-tiki-tavi" (ja tā dziesma tiešām saucas šādi), bija vēl dažas, ko zināju. Bet mana attieksme laikam tomēr nemainījās - es neesmu radīts, lai klausītos "Spļin". Emocionāli mani šī grupa neuzrunā, atmiņā nepaliek un visticamākais, ka pēc dažiem gadiem no šī koncerta atcerēšos tikai apsargus un banāli pseidogrezno La Roccas iekārtojumu.
Aizmirsu pieminēt - skaņa bija diezgan drausmīga.
2009-09-24
comments powered by Disqus