Kazhes pierakstu burtnīca

Pirms daudziem gadiem tieši ar Lužina aizsardzību sākās mana pazīšanās ar Nabokova daiļradi. Atceros, ka mana māte bija diezgan pārsteigta, ka es izlasīju šo grāmatu. Un droši vien viņas pārsteigums bija vietā, jo diez vai es savos 13 (tā taču varētu būt?) gados biju nobriedis lasīt Nabokovu. Nē, nebija tā, ka es nespētu izsekot sižetam, taču diez vai es uztvēru diez ko daudz. Ja nu vienīgi to, ka galvenais varonis bija dzīvei slikti pielāgots šahists, kuram ne īpaši labi padevās saskarsme ar citiem cilvēkiem viņam apkārt.
Tagad, kad esmu divreiz vecāks kā iepriekšējā šīs grāmatas lasīšanas reizē, lielā mērā šī grāmata man šķiet tāda pati kā toreiz. Vai arī nešķiet - tā īsti labi neatceros, ko es par to domāju tolaik. Katrā ziņā Lužina tēls īpaši manās acīs nav mainījies, varbūt es tagad viņu labāk saprotu, bet (par laimi) ar galveno varoni joprojām sevišķi neidentificējos. Un vēl jo vairāk es neidentificējos ar viņa sievieti, kura Lužinu nemaz nesaprot un arī ne viņas vecākus, kuri saprot vē mazāk.
Patiesību sakot, kaut kā man konstanti trūkst iedvesmas uzrakstīt savus spriedumus par Nabokova romāniem - šo grāmatu izlasīju jau pirms dažām nedēļām, bet savas domas noformulēt tā arī nespēju. Un sliktākais ir tas, ka man viņa grāmatas patīk, man patīk veids, kādā viņš pasniedz savus varoņus, kuri varbūt nav diez ko patīkami, diez ko jauki, bet kuri šķiet tik sasodīti reāli, ka es Lužinu varu pat aptaustīt. Un Nabokova skats gan uz Rietumu pasauli, gan uz Krieviju - abi reizē no malas un no klātienes, tas viss ir tik saistoši un es pat teiktu - aizraujoši. Bet sakarīgi teikumi, kuros izteikt savu domu par šo grāmatu, man neveidojas. Varu, protams, īsajā veidā pateikt: jē, šī grāmata rullē, taču tas neskan diez ko pamatoti un nopietni, bet varbūt tā man arī darīt?