Kāpēc man patīk futbols
Vakardienas Čempionu līgas rezultāti kalpo par lielisku pamatojumu tam, kāpēc man patīk futbols. Un kāpēc man patīk futbols? Tāpēc ka tur diezgan bieži gadās, ka favorīti paklūp pret nepavisam ne grandioziem pretiniekiem.
Vakardienas galvenā sensācija, protams, bija iepriekšējās Čempionu līgas uzvarētājas, Spānijas čempiones un šīs sezonas līderes Barselonas zaudējums savā laukā pret Kazaņas "Rubīnu" (kurš pag.nedēļas nogalē ar mokām savā laukumā izcīnīja uzvaru pret absolūto Krievijas čempionāta pastarīti "Himki"). Tikām Itālijas čempione Milānas "Inter" savā laukumā nespēja uzvarēt Kijivas "Dinamo" - vēl viena sensācija, kas novedusi pie tā, ka pirmssezonas prognozes, ka Kijiva un Kazaņa grupā cīnīsies tikai par trešo vietu, tagad vairs nešķiet īsti pamatotas.
Un ko tu teiksi par to, kā praktiski nezināmā Rumānijas čempionvienība (kura šogad debitēja ČL un vēl pirms pāris gadiem spēlēja Rumānijas 1.līgā) "Unirea" viesos pazemoja titulēto Glāzgovas "Rangers"? Vai varbūt tu nosauksi par prognozējamu Lionas uzvaru Liverpūlē (ok, tā varbūt nav supersensācija, un tomēr diez vai franči bija šī mača favorīti)? Vai arī tu uzskati, ka "Arsenāls" nebija favorīts Holandē pret AZ (neizšķirts gala iznākums)? Un pat pilnīgi kreisais ungāru "Debrecen" teju-teju izrāva punktu pret "Fiorentinu", nedaudz tomēr pietrūka, bet pats rezultāts 3-4 ir daudz kā vērts. Līdz ar to vienīgās spēles, kur uzvarēja favorīti, bija "Olympiakos" - "Standard" un "Stuttgart" - "Sevilla".
Neslikti, vai ne?