Король, дама, валет
Nezinu, kā tas ir sagadījies, bet es nezinu, vai šo grāmatu iepriekš biju lasījis, un lasīšanas procesā drošu atbildi uz šo jautājumu tā arī neradu. Te pie vainas noteikti ir tas apstāklis, ka ne tik sen (varētu noskaidrot - kad tieši) Jaunajā Rīgas teātrī biju uz "Viņš, viņa un Francis" - iestudējumu pēc šīs grāmatas motīviem. Līdz ar to grāmatas saturs man pat vizuāli ir diezgan labi palicis atmiņā. Iespējams, kaut kad senāk ir lasīta arī grāmata. Tās ievadu pilnīgi noteikti man kaut kad lasīja priekšā māte. Ne gluži tajā vecumā, kad vēl nemācēju lasīt pats (tas jau būtu patoloģiski), bet kādu reizi, kad biju saslimis un gulēju ar augstu temperatūru un nīku garlaicības mākts. Neņemos teikt, kurā gadā tas varētu būt bijis, noteikti ne šajā gadu tūkstotī, tā būtu maksimālā precizitāte.
Par ko ir šī grāmata? Kāds jauns puisis no laukiem dodas uz pilsētu (sauktu par Berlīni), kur viņam ir sarunāts, ka viņam palīdzēs iekārtoties viņa bagātais onkulis. Vilcienā jaunais vīrietis nonāk vienā kupejā ar laulātu pāri, kura sievišķā puse nupat pārmetusi savam vīram tā piekrišanu uzņemties gādību pār kaut kādu trūcīgu radinieku. Neticēsi, bet runa, protams, ir par to pašu Franci. Un bagātā veikalnieka sieva izlemj jauno vīrieti savaldzināt, kas viņai diezgan viegli arī izdodas. Un tad viņa izlemj, ka būtu tā kā laiks atbrīvoties no vīra un šo domu viņa iegalvo arī Francim, turklāt tādā veidā, ka viņš domā pats esam tās radīšanā iesaistīts. Patiesību sakot, Francis šajā grāmatā ir tāds diezgan neizteiksmīgs personāžs (un tāds viņš arī ir domāts), kamēr Viņa ir īstā lēmēja, savaldzinātāja, pavedēja un potenciālā noziedzniece. Tikām vīrs, kurš pats nemaz neapzinās, ka tiek jau uzskatīts par dārgo aizgājēju, ir droši vien jaukākais no trim romāna varoņiem, vienkāršs jauks cilvēks ar savu humoriņu. Jā, un vēl te ir ceturtais personāžs - traks vecis, no kura Francis īrē istabiņu, kurš iedomājas visādas dīvainas lietas.
Nezinu, vai tur pie vainas teātris vai kas cits, bet šis man varētu būt tuvākais no Nabokova romāniem. Raksturīgi šim autoram šeit ir viss nepieciešamais - humors, spriedze, seksualitāte, nepiespiestība, ļoti koša detalizācija. Ja kas (nupat tas man ienāca prātā) - varētu vilkt paralēles starp Nabokovu un Gremu Grīnu, es gan, protams, nekādi šīs paralēles nepamatošu, tikai pieminēšu šo savu sajūtu. Jo tas jau nebūtu manā dabā, skaidrot, kur tieši šī līdzība ir. Taču ar šo salīdzinājumu izsaku komplimentu abiem šiem rakstniekiem vienlaicīgi.
Par ko ir šī grāmata? Kāds jauns puisis no laukiem dodas uz pilsētu (sauktu par Berlīni), kur viņam ir sarunāts, ka viņam palīdzēs iekārtoties viņa bagātais onkulis. Vilcienā jaunais vīrietis nonāk vienā kupejā ar laulātu pāri, kura sievišķā puse nupat pārmetusi savam vīram tā piekrišanu uzņemties gādību pār kaut kādu trūcīgu radinieku. Neticēsi, bet runa, protams, ir par to pašu Franci. Un bagātā veikalnieka sieva izlemj jauno vīrieti savaldzināt, kas viņai diezgan viegli arī izdodas. Un tad viņa izlemj, ka būtu tā kā laiks atbrīvoties no vīra un šo domu viņa iegalvo arī Francim, turklāt tādā veidā, ka viņš domā pats esam tās radīšanā iesaistīts. Patiesību sakot, Francis šajā grāmatā ir tāds diezgan neizteiksmīgs personāžs (un tāds viņš arī ir domāts), kamēr Viņa ir īstā lēmēja, savaldzinātāja, pavedēja un potenciālā noziedzniece. Tikām vīrs, kurš pats nemaz neapzinās, ka tiek jau uzskatīts par dārgo aizgājēju, ir droši vien jaukākais no trim romāna varoņiem, vienkāršs jauks cilvēks ar savu humoriņu. Jā, un vēl te ir ceturtais personāžs - traks vecis, no kura Francis īrē istabiņu, kurš iedomājas visādas dīvainas lietas.
Nezinu, vai tur pie vainas teātris vai kas cits, bet šis man varētu būt tuvākais no Nabokova romāniem. Raksturīgi šim autoram šeit ir viss nepieciešamais - humors, spriedze, seksualitāte, nepiespiestība, ļoti koša detalizācija. Ja kas (nupat tas man ienāca prātā) - varētu vilkt paralēles starp Nabokovu un Gremu Grīnu, es gan, protams, nekādi šīs paralēles nepamatošu, tikai pieminēšu šo savu sajūtu. Jo tas jau nebūtu manā dabā, skaidrot, kur tieši šī līdzība ir. Taču ar šo salīdzinājumu izsaku komplimentu abiem šiem rakstniekiem vienlaicīgi.
2009-10-22
comments powered by Disqus