Белая гвардия
Patiesībā tas ir nedaudz dīvaini, ka es, kas sevi uzskatu par Bulgakova daiļrades cienītāju, līdz šim nebiju izlasījis "Balto gvardi". Protams, manas zināšanās par šī autora darbiem ir daudz citu robu, bet "Baltā gvarde" pilnīgi noteikti līdz šim bija lielākais no tiem. Viens ir tas, ka neesmu lasījis "Batumi" (Staļinu slavinošu logu), bet kas cits - šo pilnīgi noteikti padomju Krievijas literatūrā unikālo darbu.
Ja godīgi - kaut ko es patiešām nesaprotu. Kā tas varēja būt, ka pēc šīs grāmatas motīviem veidoto lugu "Turbinu dienas" veselu gadu varēja tolaik rādīt teātrī (tiesa - iznīcinošas kritikas pavadībā) un kā Staļinam varēja patikt "Baltā gvarde". Kā nekā grāmata pilnīgi noteikti NAV rakstīta no boļševiku pozīcijām, un tās pozitīvie varoņi visi ir tieši baltgvardu pusē. Bet fakti runā paši par sevi, un neiespējamais reizēm pat kļūst neizbēgams.
Romāns lielā mērā ir autoram autobiogrāfisks - gan Turbinu ģimenes māja līdzinās Bulgakovu ģimenes mājai, gan jaunākais no brāļiem Turbiniem ir veidots uz Bulgakova brāļa pamata, ir arī citas kopīgas lietas. Paša romāna darbība norisinās Pilsētā (kuras nosaukums netiek minēts, bet kura pilnīgi noteikti ir Kijeva - un autors nedara neko tādu, kas liegtu lasītājam pašam to saprast), kuru aplenkusi Petļuras (ukraiņu nacionālista) armija jeb trešais spēks Ukrainā - līdzās baltajiem un sarkanajiem. Romāna centrālie personāži ir brāļi Aleksejs un Nikolajs Turbini. Vecākais ir kara ārsts, jaunākais - nupat vēl bijis ģimnāzists, bet tagad - brīvprātīgs cīnītājs, plus viņu māja Jeļena, kuras vīrs savlaicīgi paspējis no pilsētas notīties. Kas šajā grāmatā man tīk, ir tas, ka patiesībā Bulgakovs nemaz tik ļoti ar sava vērtējuma izteikšanu neaizraujas - lai arī pēc idejas viņa un mūsu simpātijas ir "balto" pusē, netrūkst arī nesaudzīgas kritikas pret "augstākstāvošajiem" un patiesībā nedz Petļura, nedz komunisti šeit demonizēti netiek - viss pieņemamajās (man) robežās, viss ticami, viss reālistiski.
Lai arī reizēm Bulgakovs šeit iestarpina kādu modernismam raksturīgu spēli - it īpaši tas attiecas uz ainām, kas skar miglā tīto Petļuras personību, šī grāmata tomēr ir daudz mērenāka un vienkāršāka nekā viņa iespaidīgākie darbi ("Suņa sirds", "Meistars un Margarita", "Liktenīgās olas"). Grāmata, kuru vajag izlasīt, bet ne grāmata, par ko spēju patiesi sajūsmināties.
Ja godīgi - kaut ko es patiešām nesaprotu. Kā tas varēja būt, ka pēc šīs grāmatas motīviem veidoto lugu "Turbinu dienas" veselu gadu varēja tolaik rādīt teātrī (tiesa - iznīcinošas kritikas pavadībā) un kā Staļinam varēja patikt "Baltā gvarde". Kā nekā grāmata pilnīgi noteikti NAV rakstīta no boļševiku pozīcijām, un tās pozitīvie varoņi visi ir tieši baltgvardu pusē. Bet fakti runā paši par sevi, un neiespējamais reizēm pat kļūst neizbēgams.
Romāns lielā mērā ir autoram autobiogrāfisks - gan Turbinu ģimenes māja līdzinās Bulgakovu ģimenes mājai, gan jaunākais no brāļiem Turbiniem ir veidots uz Bulgakova brāļa pamata, ir arī citas kopīgas lietas. Paša romāna darbība norisinās Pilsētā (kuras nosaukums netiek minēts, bet kura pilnīgi noteikti ir Kijeva - un autors nedara neko tādu, kas liegtu lasītājam pašam to saprast), kuru aplenkusi Petļuras (ukraiņu nacionālista) armija jeb trešais spēks Ukrainā - līdzās baltajiem un sarkanajiem. Romāna centrālie personāži ir brāļi Aleksejs un Nikolajs Turbini. Vecākais ir kara ārsts, jaunākais - nupat vēl bijis ģimnāzists, bet tagad - brīvprātīgs cīnītājs, plus viņu māja Jeļena, kuras vīrs savlaicīgi paspējis no pilsētas notīties. Kas šajā grāmatā man tīk, ir tas, ka patiesībā Bulgakovs nemaz tik ļoti ar sava vērtējuma izteikšanu neaizraujas - lai arī pēc idejas viņa un mūsu simpātijas ir "balto" pusē, netrūkst arī nesaudzīgas kritikas pret "augstākstāvošajiem" un patiesībā nedz Petļura, nedz komunisti šeit demonizēti netiek - viss pieņemamajās (man) robežās, viss ticami, viss reālistiski.
Lai arī reizēm Bulgakovs šeit iestarpina kādu modernismam raksturīgu spēli - it īpaši tas attiecas uz ainām, kas skar miglā tīto Petļuras personību, šī grāmata tomēr ir daudz mērenāka un vienkāršāka nekā viņa iespaidīgākie darbi ("Suņa sirds", "Meistars un Margarita", "Liktenīgās olas"). Grāmata, kuru vajag izlasīt, bet ne grāmata, par ko spēju patiesi sajūsmināties.
2009-11-04
comments powered by Disqus