Rīga Staro
Pagājušogad sanāca tā, ka uz StaroRīga aiziet nesanāca - gaismas festivāla laikā bijām Beļģijā, kur prognozējamā kārtā festivāls nenotika. Šogad gan palaist garām iespēju novērtēt gaismas festivāla piedāvājumu negribēju. Pirmās dienas gan sanāca, ka vakaros bija citas lietas darāmas, bet 17.novembrī beidzot uz festivālu tikām.
Nu, ko es varu jums teikt, mīlīši! Man ļoti, ļoti patika! Varu tikai priecāties, ka grūtajos krīzes laikos atrodas cilvēki, kuri spēj ieguldīt savus pūliņus un enerģiju šādas oriģinālas un neatkārtojamas mākslas radīšanā! Patika viss no redzētā, īpaši sajūsmā esmu par Ziemeļblāzmu Bastejkalnā un Dzelzceļa tilta izgaismojumu, arī Gaismas nesējs Līvu laukumā palika atmiņā. Bet arī viss cits manī raisīja lepnuma jūtas par to, ka esmu Latvietis (vai - Latvijas pilsonis, lai nevienu neaizvainotu). Arī sērās dienās mēs spējam iedegt sirsniņā svecīti, un tas ir tik skaisti.
Prieku sagādāja arī daudzie cilvēki, ko redzējām ielās - sirsnīgi, smaidīgi un mīļi, tā ka vai kuru katru gribētos apkampt un samīļot. Nebija tā kā citās reizēs, kad Vecrīgā redzēti lielāki cilvēku pūļi - še nebija nedz piedzērušos tēviņu, nedz pārkrāšļotu sievišķu, tikai cilvēki, kurus vieno mīlestība pret gaismu.
Diemžēl bildes man no šī vakara sanāca diezgan pašvakas - neesmu jau nekāds fotokursu absolvents.
Vienīgais, kas man ne pārāk patika, ir festivāla nosaukums - kaut kāda atklāta pielīšana lielajam austrumu kaimiņam. SpīdRīga būtu, manuprāt, daudz labāks nosaukums.