Šorīt beidzot sevi piespiedu tomēr izskriet, kopā sanāca 1,4 km. Nekas izcils jau, protams, nav, skrējis neesmu droši vien no vidusskolas laikiem, bet uz paša iniciatīvu, ja nemaldos, apkārt Botāniskajam dārzam skraidīju vien devītajā klasē jeb pirms gadiem 12 (omg, cik sasodīti daudz laika pagājis).
Skriet, protams, pagaidām ir visai grūti - nevaru normāli paelpot un arī pēc šīs nebūt ne lielās distances jūtu lielu devu noguruma. Tagad priekšā, protams, ir pats grūtākais - nepadoties jau tuvākajās dienās (un sestdiena-svētdiena varētu būt optimāls laiks, kad no rīta celties skriešanas labad būs slinkums).
Protams, paldies Cojam par iedvesmu, redzēs, kas no šī visa sanāks.