Сахарный Кремль
Diez vai es varētu teikt, ka Vladimirs Sorokins man šķiet saistošs rakstnieks. Līdz šim biju iepazinies tikai ar dažiem fragmentiem no viņa skandalozākā un slavenākā darba - romāna "Goluboje salo", un tas man nelika censties uzzināt par autoru iespējami vairāk. Vienīgais, kas šķita kaut cik interesants, ir tas apstāklis, ka "putinieši" pret Sorokinu vērsušies ar visu bezierunas sekotājiem raksturīgo bardzību. Taču tas vien, ka kāds autors nepatīk tiem, ar ko man nav pa ceļam, negarantē, ka man ar šo autoru ir pa ceļam.
"Cukura Kremļa" darbība norisinās ne pārāk tālā nākotnē, visai mīklainā Krievijas variantā, kur pie varas atgriezusies monarhija, kur zudusi lielākā daļa mūsdienu tehnoloģiju un kur varoņi runā absolūti arhaiskā valodā un dzīvo pēc kišmišā sajauktu laikmetu tradīcijām. Grāmata ir drīzāk stāstu krājums nekā romāns, vienīgā vienojošā nots visās tās daļās, ir cukura Kremlis. Kas ir cukura Kremlis? Nekas vairāk un nekas mazāk kā tā nosaukums - no cukura izgatavota Kremļa kopija, ko bērni nākotnes Krievijā saņem no valsts Ziemassvētkos un ko pieaugušie var iegādāties arī padomju stila rindās.
Dažādās grāmatas nodaļās mēs iepazīstam dažādus Krievijas sabiedrības slāņus - sākot ar ķeizarieni un beidzot ar ubagiem. Raksturīgi Sorokinam, grāmatā ir daudz fragmentu, kas robežojas ar pornogrāfiju - piemēram, ķeizarienes sapnis, kurā viņa rīvējas gar Kremļa galveno lielgabalu, ir diezgan nekautrīgs, to pašu var teikt par Čekas ierēdņa vizīti publiskajā namā. Jāpiezīmē, ka seksa daudzums izteikti palielinās tuvāk grāmatas beigām un kamēr sākumā viss vēl ir more or less normā, uz beigām grāmata kļūst jau diezgan izteikti pretīga.
Man patīk ideja, patīk Sorokina nākotnes vīzija - viltuspatriotisks monarhistisks romantisms ar lielu Ķīnas ietekmi (ķīniskās grāmatas detaļas ir superīgas), bet fanot par šo rakstnieku es tomēr nevarētu - viņa rakstības manierē provokācijas ir bišķi par daudz, un līdz ar to vismaz pagaidām es joprojām palieku uzticīgs Peļevinam kā manam iecienītākajam mūsdienu Krievijas rakstniekam.
"Cukura Kremļa" darbība norisinās ne pārāk tālā nākotnē, visai mīklainā Krievijas variantā, kur pie varas atgriezusies monarhija, kur zudusi lielākā daļa mūsdienu tehnoloģiju un kur varoņi runā absolūti arhaiskā valodā un dzīvo pēc kišmišā sajauktu laikmetu tradīcijām. Grāmata ir drīzāk stāstu krājums nekā romāns, vienīgā vienojošā nots visās tās daļās, ir cukura Kremlis. Kas ir cukura Kremlis? Nekas vairāk un nekas mazāk kā tā nosaukums - no cukura izgatavota Kremļa kopija, ko bērni nākotnes Krievijā saņem no valsts Ziemassvētkos un ko pieaugušie var iegādāties arī padomju stila rindās.
Dažādās grāmatas nodaļās mēs iepazīstam dažādus Krievijas sabiedrības slāņus - sākot ar ķeizarieni un beidzot ar ubagiem. Raksturīgi Sorokinam, grāmatā ir daudz fragmentu, kas robežojas ar pornogrāfiju - piemēram, ķeizarienes sapnis, kurā viņa rīvējas gar Kremļa galveno lielgabalu, ir diezgan nekautrīgs, to pašu var teikt par Čekas ierēdņa vizīti publiskajā namā. Jāpiezīmē, ka seksa daudzums izteikti palielinās tuvāk grāmatas beigām un kamēr sākumā viss vēl ir more or less normā, uz beigām grāmata kļūst jau diezgan izteikti pretīga.
Man patīk ideja, patīk Sorokina nākotnes vīzija - viltuspatriotisks monarhistisks romantisms ar lielu Ķīnas ietekmi (ķīniskās grāmatas detaļas ir superīgas), bet fanot par šo rakstnieku es tomēr nevarētu - viņa rakstības manierē provokācijas ir bišķi par daudz, un līdz ar to vismaz pagaidām es joprojām palieku uzticīgs Peļevinam kā manam iecienītākajam mūsdienu Krievijas rakstniekam.
2010-01-11
comments powered by Disqus