Kazhes pierakstu burtnīca

„Tikai tādam jūtām ir vērtība, kuras nav iespējams izteikt vārdos. Viss pārējais ir tikai teātris un viena vienīga izlikšanās.” Tā bija rakstīts pirmajā zīmītē, ko atradu pastkastē pirms precīzi 11 dienām. Sākotnēji zīmītei sevišķu vērību neveltīju – ir pietiekami daudz iemeslu, kāpēc šāda satura vēstījums varētu nonākt manā pastkastē. Piemēram, kāda bērna ākstīšanās. Vai varbūt reklāmas kampaņas sastāvdaļa. Vai nepareizā pastkastē iemesta vēstule. Vismaz sākotnēji man ne prāta nenāca domāta, ka vēstījuma tiešais un vienīgais adresāts varētu būt tieši es. Un vēl jo vairāk, es nedomāju, ka šī zīmīte varētu būt jebkādā ziņā svarīga. Kurš gan mūsdienās svarīgas ziņas tā vienkārši bez aploksnes iemet pastkastē? Un kurš gan vispār vēl joprojām ikdienā izmanto pastkastes?

Lai arī svarīga man šī zīmīte nešķita, nevarēju atturēties no kārdinājuma to nākamajā rītā parādīt pāris kolēģiem. Es negaidīju, ka viņi izteiks kādas vērtīgas atklāsmes vai ko tamlīdzīgu, bet vienkārši domāju to parādīt kā tādu joku. Plus, ja zīmītes izrādītos daļa kādas apjomīgas reklāmas kampaņas, varbūt viņi arī būtu šādas zīmītes saņēmuši. Izrādījās, ka nedz Edvīns, nedz Rihards šādas zīmītes saņēmuši nebija. Edvīns, kas ir mūsu biroja racionālākais darbinieks, par manu zīmīti neizrādīja nekādu interesi, piezīmēja vien to, ka autors, kas slavē vārdos neizsakāmas jūtas, varētu pacensties izvairīties no liekvārdības paša rakstītajā tekstā. Te Edvīnam varēja piekrist – zīmītes domu skaidri var saprast no pirmā teikuma, kamēr otrais nekādu papildu informāciju nesniedz. Nez kādēļ man šī struktūra atsauca prātā Kvaina paradoksu jeb:
"Yields falsehood when preceded by its quotation" yields falsehood when preceded by its quotation.

Līdzās racionālajam Edvīnam Rihards bija cilvēks no citas planētas. Viņš, kas jau gadiem ilgi aizrāvās ar visādām ezotēriskām un transcendentālām padarīšanām, manā zīmītē saskatīja kaut ko pilnīgi citu nekā es un jo īpaši Edvīns.

„Tā ir ziņa no citas pasaules”, lieki nevilcinoties pavēstīja Rihards. „Acīmredzams, ka būtne, kas rakstījusi šīs rindas, nav cilvēks. Par to liecina gan īpatnējā rakstības virzība – tradicionālās teksta grupēšanas rindās vietā to pierakstot spirālē, gan teikumu uzbūve, gan pati izteiktā doma. Nepārprotami jūtams, ka autoram viņa domas izteikšanai cilvēku valodas izteiksmes līdzekļi bijuši par šauriem un nepietiekamiem, kas arī radījis ne īpaši veiklos formulējumus. Es nebūšu pārsteidzīgs, ja teikšu, ka šī vēstījuma autors atrodas vismaz divus apziņas līmeņus virs mums.”

Mana pirmā reakcija uz šo Riharda tirādi, bija vēlme pasmieties. Citas pasaules būtne, kas latviešu valodā uzraksta banālu zīmīti un to iesviež manā pastkastē? Kur šeit būtu racionālais kodols? Taču Rihards nebija arī tas cilvēks, kurš ar vārdiem velti bārstītos. Un tajās reizēs, kad viņš tika izteicis kategoriskākus apgalvojumus, parasti tiem bija arī nopietns pamats. Tāpēc es nevarēju viņa vārdus uzreiz iemest mēslainē un pievērsties tiešajiem darba pienākumiem. Vai pareizāk – man nācās pievērsties darbam, jo veicamā bija daudz, bet zīmīte, kas iepriekš bija šķitusi tikai nevainīgs joks, ko parādīt kolēģiem un kopā pasmieties, tagad mani tirdīja ar negaidītu spēku.

Vakarā mani mājās sagaidīja nākamā zīmīte. Šoreiz – rakstīta uz datora, bez jebkādām īpašām pazīmēm. “Nestrēb zupu, kamēr tev tās nav. Lai Spēks ir ar tevi!” Otro teikumu man atšifrēt nebija grūti – tie, protams, ir “Star Wars”. Cits jautājums gan ir, kāda man ar to saistība, jo nekad neesmu iztēlojies sevi par džedaju. Attiecībā uz zupu – skaidrs, ka zīmītes autors gribēja mani aicināt būtu pacietīgam, bet vārdu izvēle nebija skaidra.

Kad nezinu atbildi uz kādu jautājumu, ja tuvumā nav kāda zinoša kolēģa, parasti vaicāju Interneta palīdzību. Arī šoreiz vaicāju Gūglei. “Nestrēb zupu, kamēr tev tās nav” izdeva tikai vienu rezultātu, toties tādu, kas varēja būt man vajadzīgais:
"Nestrēb zupu, kamēr tev tās nav", taica pravietis Eliass uz savu tautieti, kas viņā skatījās ar miklām acīm, "tavs ceļš aprīs pats sevi, iekāms tu spēsi sevi saredzēt."

Kāds cilvēks ar parakstu Zigfrīds bija ierakstījis šādus vārdus pie kāda raksta portālā DELFI. Kāds tam bija konteksts, bija grūti saprast – nedz rakstā, nedz citos komentāros šī tēma minēta nebija. Ko tas viss lai arī nenozīmētu, tagad man bija divi pavedieni – Zigfrīds un pravietis Eliass. Ko no tiem varēju secināt?

Pirmkārt, Zigfrīds. Latvijā – ne pārāk izplatīts vārds, ievērojamākais tā nesējs bija Zigfrīds Anna Meierovics – pirmais republikas ārlietu ministrs, viens no sava laikmeta Latvijas izcilākajiem valstsvīriem. 38 gadu vecumā gāja bojā autoavārijā, kurā līdzās viņam mašīnā bija vēl vairāki cilvēki, kuri iztika pat bez ievērojamiem miesas bojājumiem. Skatoties globālāk, ievērojamākais Zigfrīds ir “Nībelungu dziesmas” galvenais varonis, varens kareivis, kas tika nodevīgi nogalināts. Saistība starp “Nībelungu” Zigfrīda un Meierovica nāvi nešķiet iespējama.

Pravietis Eliass, latviešu valodā biežāk saukts Elija, bija ebreju pravietis, kas dzīvoja 9.gadsimtā pirms Kristus, tiek pieminēts jūdaistu, kristiešu un musulmaņu svētajos rakstos. Atbilstoši Ķēniņu grāmatai, Elija spēja atdzīvināt mirušos un mest uguni no debesīm. Nevienā avotā man neizdevās atrast, ka pravietis Elija būtu jebkād kaut ko kādam teicis par zupas strēbšanu un sevis saredzēšanu. Varbūt gan es nemeklēju tur, kur vajadzēja, bet vairākas stundas dažādu tīkla materiālu pētīšanas rezultatīvas nebija. Neradis gudrāku atbildi, izlēmu nākamajā rītā otro zīmīti parādīt Rihardam, varbūt viņam būtu kādas idejas.

Ilgi gan nevarēju aizmigt – kaut kas visā šajā situācijā man nepavisam nešķita pareizs, un es skaidri sajutu, ka man būs šī mīkla jāatrisina, iekams es atkal radīšu mieru. Un runa te nebija tikai par to, ka man patīk mīklas un to risināšana, bet par kaut ko lielāku, proti, es jutu, ka no tā, vai es spēšu atšķetināt man pasniegto kamolu, būs atkarīgs kaut kas lielāks nekā es un nekā mana ikdienas rutīna. Kad gāju skolā pirmajā klasē, man bija sapnis, kurš vēl gadu desmitiem man bija spilgtā atmiņā – tajā visi cilvēki tina savas dzīves kamolus, un es redzēju, kuram atlicis vēl daudz dzijas ko dzīvot un kuram – pavisam maz. Un tas bija ļoti biedējoši. Naktī pēc otrās zīmītes saņemšanas man sapņi nerādījās, taču šai naktij sekojošie notikumi man ne reizi vien lika apšaubīt, vai es kādā brīdī gadījumā nebūšu sajaucis, kurā sapnī es patlaban atrodos – tajā, ko parasti sauc par nomodu, vai otrā.