Zvolena: ierašanās un slēpņošana
Sniedzu atskaiti par sava komandējuma pirmo dienu.
No Rīgas uz Berlīni aizlidojām bez starpgadījumiem, savlaicīgi un normāli. Berlīnes Tēgeles lidostā sākās pirmie piedzīvojumi. Vispirms izrādījās, ka šajā lidostā nepastāv tāda lieta kā transfers, proti, lai lidotu tālāk, tāpat ir jāatstāj slēgtā teritorija un jāiečekojas pa otram lāgam. Un šajā iečekošanās procesā kaut kā mana bagāža lidostas darbiniekiem šķita aizdomīga, tālab tiku aizvests uz pārbaužu telpu, kur bija jāizņem laukā laptops un fotoaparāts, lidostas darbinieks ar kaut kādu pelēku figņu pabraucīja abas šīs ierīces un ielika to figņu pārbaudīties detektorā (absolūti nezinu, kāds ir tā visa darbības princips). Neko ļaunu gan viņiem atklāt neizdevās. Ja kas - Rīgas lidostā pārbaude bija praktiski nekāda - šoreiz nevajadzēja svērt somu (kas man, cik zinu, bija tuvu atļautajai 8 kg robežai) un pat netika aizrādīts, ka nebiju izņēmis no somas maisiņu ar šķidrumiem, Berlīnē šajā ziņā viss bija nopietnāk.
Tālāk uz Vīni lidojām ar Tirolean Airlines, kas nozīmēja ievērojami labāku servisu nekā Air Baltic lidmašīnā - saņēmām šokolādi, cepumus un dzeramo. Tā kā man bija pasācis sāpēt kakls, iedzēru tēju. Nepatīkama bija nolaišanās, kuras laikā man brutāli sāpēja ausis, tik brutāli, kā sen nebija sāpējušas. Dīvainā kārtā sāpes mitējās vēl pirms nolaišanās.
Pie lidostas mūs sagaidīja taksometrs, ar ko bija jābrauc uz Zvolenu. Ja ievēro, ka šī distance ir 265 km, varēja sagatavoties uz visai ilgu braucienu. Tomēr šoferis bija īsts slovāks, un uz šosejas regulāri uzdzinās līdz 160-170, un ja ne daži posmi, kurus nācās braukt pa apvedceļiem šosejas remonta dēļ, domājams, viņš būtu varējis mūs galā nogādāt arī 2 stundu laikā, tomēr reāli sanāca ap 2,5 stundām.
Nenoskaidrotu imemeslu dēļ man strauji pasliktinājās pašsajūta, un ar nepacietību gaidīju, kad beidzot būsim klāt. Kaut kur ceļa vidū man izdevās iemigt, bet miegu visai ātri pārtrauca telefona zvans. Un kas gan man zvanīja? Kas gan cits, ja ne mūsu mājas aktīvists Juris. Viņš man piestāstīja pilnas ausis par saviem piedzīvojumiem būvvaldē, par to, kā viņš rakstīs Dombrovskim un tā tālāk. Pēc kādām piecām minūtēm pavēstīju Jurim, ka neesmu Rīgā un ka nevēlos dārgi maksāt par iespēju uzzināt no viņa visādus labumus. Ja kas - Juris man pavēstīja, ka manu numuru viņam iedevusi Liene, tāpēc izteicu viņai vēlāk savu sašutumu par šo apstākli, bet izrādījās, ka Liene viņam to devusi nebija gan.
Nonākuši Zvolenā (vai pareizāk - tās piepilsētā Bučinā, kurā atrodas Kronovision), uzreiz tikām nogādāti uz pusdienām. Un te notika kaut kas neticams - es nevarēju apēst ne pusi no pusdienu porcijas (kura bija milzīga), jo galvas sāpju iespaidā man nebija ēstgribas. Neatceros, kad pēdējo reizi būtu tik daudz atstājis neapēsta, tas nemaz nav manā dabā.
Pēc ēšanas devāmies uz numuriņiem - kuri izrādījās visai plaši un patīkami (un ar gana labu skatu apkārt, jo tie atrodas 8.stāvā). Iepriekš biju domājis, ka uzreiz pēc ierašanās Zvolenā došos apskatīt pilsētu, bet no tā nekas nesanāca, jo jutos pārāk draņķīgi, tāpēc nolikos gulēt ar cerību, ka pamodīšos ar labāku pašsajūtu, un tad arī došos uz centru.
Stundu nogulējis, pamodos juzdamies tikpat draņķīgi kā iepriekš. Tomēr, tā kā biju izlēmis iet uz pilsētu, kaut kā piespiedu sevi izrāpties no gultas un doties laukā no numuriņa. Kā nekā nebija zināms, vai vēl kādu dienu man būs iespēja aiziet uz pilsētu, jo IT sanāksmes dienās pilnīgi iespējams, ka pasākums ievilksies līdz vakaram un naktī taču uz pilsētu es nedošos. Ja kas - pagaidām izskatās, ka lēmums jau pirmajā dienā apskatīt pilsētu bija pareizs, jo šodien mītings paredzēts līdz septiņiem, kam sekos vakariņas un tālākas pārrunas.
Lejā recepcijā painteresējos, vai ir kāds autobuss, ar ko varētu aizbraukt uz centru. Sieviete, kas ne pārāk labi runāja vāciski, teica, ka autobusam vajadzētu būt, bet viņa tā droši nezinot, bet īstajā brīdī parādījās vēl viena sieviete, kura pati grasījās tūliņ ar auto braukt uz centru. Un tā es tiku pasažiera statusā. Tā kā līdz centram ir kādi 3-4 kilometri, tad šāds auto brauciens man bija lieti noderīgs, it īpaši ņemot vērā manu pašsajūtu. Pilsētā pirmām kārtām devos meklēt tuvākos slēpņus. Vispirms aizgāju uz Zvolenas centrālo laukumu, kurš, manuprāt, ir ievērojami mazāk saistošs nekā analoģisks laukums Prešovā, kur biju pagājušovasar (salīdzināt to ar Košici vai Bardejovu pat nebūtu jēgas), bet vismaz atradu slēpni. Un kā tev šķiet, kur Zvolenas centrālajā laukumā ir izvietots slēpnis, kura hintā ir rakstīts "sit down"? Zem publiskās tualetes. Jā - pilnā nopietnībā - laukuma centrā ir liela publiskā tualete un tās sānos ir platofrma, zem kuras ir izvietots GC. Jāatzīst - ne pats stilīgākais slēpnis, ko man ir nācies redzēt. 
Pavisam netālu vajadzētu būt vēl vienam slēpnim Ludovita Štūra parkā. Štūrs, kā izlasīju, bija ievērojams 19.gadsimta slovāku dzejnieks, nacionālās atmodas dalībnieks, bija arī deputāts Zvolenā. Parkā viņam uzstādīts ne pārāk estētisks piemineklis, bet slēpnis, cik saprotu, atrodas kādā koka dobumā. Karte man precīzi norādīja vienu koku ar milzīgu dobumu, taču slēpni atrast es nespēju. Kālab tā? Pirmkārt, dobums atrodas tik augstu, ka pat mana auguma cilvēks (proti - teju divus metrus augsts un garām rokām) dobumu var aizsniegt ar grūtībām, bet tā saturu dziļumā aptaustīt - nekādi. Varētu jau mēģināt kaut kā pakāpties, bet demolēt vecu koku man negribējās, turklāt gaišā dienas laikā es kokā pilsētas centrā nekāpšu, nav tas gluži manā dabā. Samierinājos līdz ar to, ka slēpni atrast nespēju.
Tālāk aizgāju nedaudz prom no centra uz dažiem nomales slēpņiem. Pirmo no tiem neatradu, iespējams, tādēļ, ka neizdevās iztulkot angļu valodā hintu - google tur ierakstīto vārdu nesaprata. Otro - atradu. Bet tas bija viens visai īpatnējs slēpnis. Kaut ko līdzīgu biju no apraksta sapratis, bet dabā tas izskatījās biedējoši. Proti, šis ir īstākais kapu slēpnis, ko jebkad esmu redzējis - kaps geokešošanai. Tur varbūt ir kaut kāds stāsts, kālab tāds tur ir izveidots, piem., kešotājs beidza karjeru vai kā tamlīdzīgi. Bet man pirmā problēma bija, ka vispirms es ieraudzīju kapu un tikai vēlāk sapratu, ka tas bija slēpnis. Labi vēl, ka konteineris bija izvietots bluķī, uz kura jāsēž, domājot par kešošanu, nevis kapā. Vismaz varēju te atstāt no Zviedrijas atvesto Travel Bug.
Ap šo laiku sazvanījos ar Artjomu, kas arī devās uz pilsētu, sarunājām satikties pie Zvolenas pils. Man gan radās problēma, jo pa ceļam uz kapu kešu biju šaušalīgi nošmulējies - laužoties cauri krūmājiem, biju aplipinājis visu mēteli ar kaut kādiem idiotiskiem putekšņiem. Desmit minūtes pagāja, līdz dabūju mēteli puslīdz tīru un varēju rādīties pilsētā kā cilvēks, nevis kā bomzis.
Mazliet paskatījos, kā pa pļavu dauzījās divi takši, un devos uz centru. Artjoms līdz pilij gan netika, jo atzina, ka tas ir par tālu, bet es vismaz pili no ārpuses daudz maz apskatīju, neatradu pie tās izvietoto slēpni (lai arī sevišķi cītīgi nemeklēju, jo arvien vairāk sāpēja galva un neko īpaši darīt negribējās). Pils Zvolenā ir iespaidīga, celta 14.gadsimtā. Ja kas - Zvolenas nomalē ir pilsētas vecās pils drupas (tā celta vēl ievērojami senāk), to tagad sauc par "Pušti hrad" jeb tukšo pili, pie tās arī ir slēpnis, bet šaubos, ka man izdosies līdz turienei aiziet - tas tomēr ir diezgan patālu.
Beigās Artjomu satiku kādā benzīntankā, kopā aizgājām atpakaļ uz viesnīcu.
Biju domājis vakaru izmantot kāda raksta sagatavošanai, bet jutos tik slikti, ka tas nebija iespējams. Faktiski sanāca tā, ka neko jēdzīgu šajā vakarā vairs neizdarīju, kaut kā noskatījos filmu, un tad pa pusei murgojot, pa pusei guļot sagaidīju rītu. Labi, ka šorīt jūtos kā cilvēks.
Papildu bildes var apskatīt manā Flickr lapā.