Kazhes pierakstu burtnīca

Sestdienas rītā biju pirmais no abām mūsu komandām, kas piecēlās. Lai netraucētu Lieni, izrāpos no telts (kurā bija pretīgi karsts) un kādu pusstundu lasīju grāmatu. Jā, es esmu tik baiss gīks, ka dodoties uz rokfestu, paķēru līdzi vienu Frīdriha Dirrenmata romānu. Bet - kālab lai es to nedarītu? No sākta gala bija zināms (jo tā ir vienmēr), ka no rīta būšu augšā pirmais, un vienkārša bezmērķīga gaidīšana uz citu pamošanos man nepavisam netīk.
Beidzot tomēr radās rosība, un varējām doties veikt rīta skaistumkopšanas procedūras. Nekas grandiozs no tām gan nesanāca - par dušas izmantošanu bija jāmaksā pusotrs lats jeb viena alus cena, un skaidrs, ka izdzerot alu, tu uzreiz sajutīsies tīrāks nekā pēc apslacīšanās vietā, kura varbūt nemaz neatbildīs tavām labākos Eiropas kūrortus pieredzējušajām prasībām. Nācās vien iztikt ar zobu iztīrīšanu un jau ievērojami pretīgo tualešu apmeklējumu, un čāpojām jūras virzienā. No rīta īpaši citu izklaides variantu arī nebija - varēja gan domāt par Ekoslēpņa (īpaša, geocaching lapā nereģistrēta, multi/mystery slēpņa) meklēšanu, taču to traucēja divi apstākļi:
1) mums nebija līdzi GPS uztvērēja;
2) bija slinkums.
Ūdens bija debešķīgi silts, vienīgi mums tā arī neizdevās tajā aiziet tik tālu, lai varētu puslīdz normāli papeldēt. Tu ej un ej, bet ūdens ne dziļāk kā līdz viduklim. Dažam tīk aizrādīt Rīgas jūrmalai, ka tur sēkļu par daudz, bet Salacgrīvā šķita, ka esam teleportēti uz Ungārijas Balatona ezeru ar tā nemainīgi seklo ūdeni.
Nedaudz pavārtījušies pa jūru, gājām iestiprināties pirms garās koncertu dienas. Pēc iekrišanas ar šašliku, atkal uzticējāmies "Vairāk saules" piedāvajumam (aū! gribu atalgojumu par šī iestādījuma reklamēšanu jau otrajā rakstā pēc kārtas!). Tā kā bija jau pamatīgi iekarsis, gaļu izvēlējāmies šādā laikā neņemt, tālab paņēmām pavasara rullīšus un dārzeņu pelmeņus. Gan vieni, gan otri bija gardi.
Kad beidzām ēst, bija jau pāri divpadsmidsmitiem un uz Cēsu alus skatuves jau pilnā sparā darbojās pirmais šīs dienas muzikālais ansamblis - igauņu/ukraiņu folkmūzikas kolektīvs "Svjata vatra". Grupām, kas uzstājas šādā agrumā, īpašu iespēju iekustināt lielas publikas masas nav. Tomēr "Svjata vatra" tas padevās salīdzinoši labi - bija grupiņa skatītāju, kas pie skatuves lēkāja, kamēr lielais vairums sēdēja zālītē un vēroja notiekošo no attāluma. Tai skaitā bijām arī mēs - kā nekā bija vēl 12 stundas līdz Muse koncertam, saule nežēlīgi cepināja un vēlmes "izdegt" vēl pirms festivāla galveno notikumu sākuma mums nebija. Paši "Svjata vatra" sevi saucot par ugunsfolkam piederīgiem - grupas līderi ir ukrainis ar trombonu un igaunis ar dūdām, kuri ne mirkli nav mierā un šādai diennakts stundai ir pārsteidzoši skaļi un aktīvi. Nebija pat pārsteigums, ka "Svjata vatra" kā viena no retajām "dienas" grupām tika izsaukta uz skatuves atkārtoti.

Nekas tamlīdzīgs nedraudēja nākamajam izpildītājam - grupai "Prince and Crosby". Šī grupa, kurā vismaz viens dalībnieks ir no Amerikas, no visiem Positivus ietvaros redzētajiem izpildītājiem uz man atstāja vismazāko iespaidu. Ne velti visi četri vismaz daļu tās uzstāšanās drīzāk gulējām, nekā klausījāmies. Nezinu, kas tieši bija par vainu puisim sarkanajā naģenē un viņa pavadošajam kolektīvam, bet viņu spēlētā mūzika šķita pilnīgi un galīgi nekāda. Un radās iespaids, ka arī daudziem citiem koncerta apmeklētājiem bija līdzīgs viedoklis - lēkātāju bariņš izgaisa un palika teju vai tikai vienīgi sēdētāji. Varbūt puiši vienkārši bija "pārdeguši" - gan svelmes, gan spriedzes, uzstājoties šāda mēroga pasākumā dēļ.
Pēc neilgas pauzes kā nākamie uz skatuves iznāca The Miserable Rich. Biju nedaudz viņu dziesmu paklausījies, bet neko labu sadzirdējis nebiju. Varbūt nebiju bijis pareizajā noskaņojumā, jo man par pārsteigumu šis kolektīvs, kurā atkal bija redzams bariņš mūziķu no "The Climbers", "Sons of Noel and Adrian" un "The Leisure Society", spēlēja ausij ļoti tīkamu vieglu britisku poproku, turklāt neizmantojot elektriskos instrumentus un pat tikai vienu vienīgu bungu. Tieši šādu mūziku pusdienlaika svelmē varēja uzņemt ļoti labi, paralēli malkojot aukstu kvasu.

Pēc nelielas pauzītes uz Cēsu alus skatuves iznāca nākamā grupa - Krievijas kolektīvs Everything is made in China. Šī bija viena no festivāla grupām, kuru uzstāšanos gaidīju ar interesi. Gan tālab, ka man iepatikās tās mūzika, gan grupas nosaukuma dēļ. Grupas aprakstā festivāla programmā minēts, ka tā spēlējot postroku, lai gan patiesībā tas bija drīzāk tradicionāls indī, kur bija jūtamas arī šādas tādas Placebo daiļrades ietekmes. Pēc vienas no pirmajām šīs grupas dziesmām, man radās retorisks jautājums - kādēļ gan krievu mūziķi koncertos Latvijā parasti necenšas pateikt kādus pāris vārdus latviski, kaut vai tikai Paldies? Un uzreiz pēc nākamās dziesmas grupas solists Maksims Fjodorovs ar tipisku rietumnieka (nevis austrumnieka) akcentu pateica: Paldi-e-s! Bija patīkams koncerts, un daļu tā dziesmu noskatījos teju pie pašas skatuves.

Kamēr pārējie "mūsējie" palika turpat pie Cēsu alus skatuves, gaidot Gorana Goras iznācienu, es ātri aizskrēju uz lielo skatuvi. Tur uzstājās Ten Bears, kas atbilstoši aprakstam Positivus bukletā esot kaut kādā mērā līdzīgi White Stripes. Bet nē - es šādu līdzību nesaskatīju. Dzirdēju gan tikai divas vai trīs šīs grupas dziesmas, bet tās lielā mērā bija vairāk uz sintezatoriem un nevis ģitārām orientētas. Varbūt ilgākas klausīšanās rezultātā es varētu par šo grupu pateikt arī ko izteiksmīgāku, bet diemžēl festivālos nav iespējams būt visur vienlaicīgi, un "Ten Bears" noteikti nav tā grupa, kuru neredzējis, tu zaudēsi sava mūža lielāko piedzīvojumu. Lai gan - arī to redzēt nebūtu slikti.

Atšķirībā no iepriekšējās dienas, kad Goran Gora spēlēja tehno, sestdien uz lielās skatuves viņš ar savu grupu sniedza gluži tradicionālu koncertu, jau pašā tā sākumā izspēlējot to kārti, kas manās acīs ir viņa lielākais trumpis - "Kids and figures", kura gan tika spēlēta uz pusi ātrāk nekā studijas versijā un ar daudz lielāku ģitārspēles klātbūtni. Neteikšu, ka mani Gorana uzstāšanās būtu pārsteigusi pozitīvā nozīmē - daudz laba biju par viņu dzirdējis, bet līdz galam manas cerības netika attaisnotas. Atkal jau nevaru izteikt konkrētus pārmetumus, bet kaut kas šķita nedaudz vienmuļš viņa rādītajā sniegumā.

Ar Goranu Goru beidzās mūsu uzturēšanās Cēsu alus skatuvē, atlikusī vakara daļa aizritēja pie lielākās skatuves, jo pamazām tur pienāca lielo grupu laiks. Pirmā tur redzētā grupa - The Leisure Society gan par šādu lielo grupu nav nosaucama, taču tās sniegums bija patīkams. Te atkal bija daudz jau citos koncertos redzētu mūziķu, bet tas nebūt netraucēja. Interesanti gan, ka šī grupa bija festivāla "pārsteiguma izpildītājs". Interesanti tālab, ka nekāda pārsteiguma nebija - viņi te bija pagājušogad, plus bija zināms, ka visi tie mūziķi tāpat šajā festivālā bija redzami. Protams, gribējās jau kādu skaļāku pārsteigumu, bet patiesībā arī šim nebija ne vainas.

Pēc viņu uzstāšanās es izmantoju iespēju nedaudz paskatīties vienu no tiem izpildītājiem, ko labprāt būtu skatījies ari rūpīgāk, ja vien uz lielās skatuves nebūtu gaidāms nopietnās programmas sākums. Proti, Cēsu alus skatuvi savaldīt mēģināja Giulia y Los Tellarini - spāņu kolektīvs, kas prominents kļuva pēc filmas "Vicky Kristina Barcelona" un tās tituldziesmas. Diemžēl šo galveno Džūlijas grāvēju es nedzirdēju, bet aplūkot atraktīvo kolektīvu paspēju gan, nedaudz paklausījos, kā grupas līdere spāņu valodā sarunājās ar Salacgrīvas publiku, un tad - atpakaļ uz TELE2 skatuvi. Būtu man tāda iespēja, spāņus būtu paklausījies vēl vairāk, bet nebija lemts.

Un patiesībā - salīdzinoši ar nākamajiem festivāla dalībniekiem tas nebija arī tā vērts. Uz TELE2 skatuves iznāca varena ziemeļīru četrotne - grupa ar skanīgu nosaukumu And so I watch you from afar", kas spēlē bezkompromisu ātru un enerģisku ģitārroku, iztiekot bez dziedāšanas. Šim ansamblim tiek prognozēta diezgan spoža nākotne un varu saprast, kāpēc tā. Manās acīs viņi sniedza bezmaz perfektu uzstāšanos - tādu, ka tu nevari nelēkāt līdzi un neapbrīnot to, kā viņi tā māk, kā viņi māk. Diemžēl publikas liela daļa par šo grupu sajūsmā nebija, jo nepacietīgi gaidīja "Scissor Sisters" iznākšanu uz skatuves, bet cilvēki, kas fano par Scissor Sisters, reti ir starā no kaut kā ASIWYFA spēlētā mūzika. Bet viņi nezina, ko viņi zaudē!

"Scissor Sisters" mūsu plānos nekur augstu nebija, taču bija skaidrs, ka šī grupa būs jāievērtē kaut tādēļ vien, ka aizejot uz minūti līdz mazākajai skatuvei mēs riskēsim Muse skatīties no milzīga attāluma un neko īsti neredzēt. Tiesa, pirms Scissor Sisters vēl teritorija pie skatuves nebija pārmērīgi pilna, tāpēc es izmantoju iespēju pēdējās reizes aizklīst līdz Cēsu alus skatuvei, kur tieši savu uzstāšanos sāka Īslandes dziesminiece Kira Kira. Viņa tiek dēvēta par Bjorkai līdzīgu, bet nezinu, cik tur daudz patiesības. Katrā ziņā skats, kas mani sagaidīja, kad Kiru ieraudzīju pirmo reizi, bija pārsteidzošs. Uz skatuves bija trīs cilvēki: pati Kira, kura staigāja apkārt smaidīdama un pa reizei pieliekot pie mikrofona kādu nemuzikālu instrumentu, vecāks vīrietis ar šķelmīgu skatienu un ukuleli rokās, un jaunāks vīrietis ar trompeti. Tas nebūtu nekāds īpatnējais dalībnieku sastāvs, ja viņi arī spēlētu mūziku. Taču abi vīrieši spēlēja ne vairāk kā vienu noti katrs un vairāk mūzikas nāca no Kiras laptopa nekā no jebkādas citas vietas. Sākumā pat īsti nesapratu, vai tas jau ir koncerts vai tikai instrumentu skaņošana. Pastāvēju dažas minūtes pirmajā rindā un gāju prom. Pēc desmit minūtēm pienācu vēlreiz, lai pārliecinātos, ka tiešām biju redzējis jau daļu no koncerta. Pārmaiņas bija vien tajā, ka bija parādījies otrs laptops, bet ukuleli bija aizstājis kāds instruments, kuram nezinu nosaukumu. Mūzika šī vārda tradicionālajā izpratnē joprojām spēlēta netika. Iespējams, ka mājas apstākļos es Kira Kira būtu klausījies ar prieku. Iespējams, ka pasēdēt zālītē un paklausīties viņu varētu arī Posituvusā kaut kur tuvāk pusdienlaikam. Bet novakarē, kad cilvēki jau gatavojās festivāla hedlaineru iznācienam, manuprāt, Kira Kira nebija tā piemērotākā mūziķe. Ko arī apliecināja visai pieticīgais skatītāju daudzums.

Pēc otrās Kira Kira klausīšanās reizes konstatēju, ka cilvēki pie lielās skatuves bija jau saplūduši diezgan kuplās masās un tikai ar zināmu piepūli man izdevās izkarot vietu blakām pārējiem "mūsu bandas" pārstāvjiem, kas sēdeja pie nožogojuma pretī skatuvei. Piezīme - ar nožogojumu šeit saprotu ierobežoto teritorijas joslu perpendikulāri skatuvei, pa kuru klaiņoja apsargi un no kurienes grupu uzstāšanās pirmo dziesmu laikā savas glaunās bildes uzņēma akreditētie fotogrāfi. Vietu tātad tomēr izkaroju, pasēdējām, pagaidījām, un tad sākās...
Uz skatuves iznāca "Scissor Sisters". Neko daudz par šo grupu nezināju - tik vien to, ka tā spēlē deju mūziku, ka tās variāciju par Pink Floyd klasisko "Comfortably numb" savādak kā par kaku nosaukt nespēju, un, protams, grupas slavenāko dziesmu "I don`t feel like dancing". Līdz ar to nemaz nebiju gatavs tam, ko ieraudziju iznākam uz skatuves. Jau grupas ģitārists Dels Markiss bija diezgan dīvaina paskata, bet kāds izskatījās tās dziedātājs... Man nav iebildumu pret gejiem, bet... that was so gay! Vecis ādas jakā, ādas tīkliņbiksēs, kas izceļ kājstarpi un ar tādu sviestainu augšdaļu, kas rada neizbēgamas asociācijas ar Frediju Merkūriju. Biju pilnīgi pārliecināts, ka šis Scissor Sisters geju šovs ir tikai šovs, un tikai jau Rīgā uzzināju, ka Scissor Sisters patiešām ir geju grupa, nevis tā kā "Electric Six" - tikai sviesta dzinēji. Publika par šo grupu bija sajūsmā, bet es laikam gan nē. Paklausoties mājhās "Scissor Sisters" dziesmas, tās šķiet labākas nekā koncerta izpildījumā un nekas, ka skatītāji bija sajūsmā. Mani patiešām tā īsti šī grupa nepavilka un gan Džeika Šīra, gan Annas Matronikas izdarības uz skatuves izskatijās vairāk pēc labi (vai ne tik labi) iestudēta teātra un nevis pēc mūzikas koncerta. Protams, varbūt man traucēja dažādi stereotipi un aizspriedumi, es nenoliedzu šādu varbūtību, taču šis koncerts tiešām nebija īsti man radīts. Negribu teikt neko sliktu par šo grupu, vienkārši man tās uzstāšanās īsti nepatika, tas arī viss.

Un tad atlika tikai viena pēdējā grupa. Muse. Es neesmu fans, necentīšos apgalvot pretējo. Bet tā patiešām ir pārbaudīta vērtība. Pirms "Muse" koncerta mums gan bija nepatīkams incidents ar kādu blakus stāvošu "fanu". Šis jaunais vīrietis iespraucās starp mums uzreiz pēc Scissor Sisters uzstāšanās beigām. Uz aizrādījumiem, ka mēs te jau sen stāvam, viņš atteica, ka viņš arī. Un vispār viņš traucēja pamatīgi - grūstījās, mēģinādams ieņemt labāku vietu, atbalstījās pret Sergeju, rādīja vidējo pirkstu skatuves virzienā, grābstījās gar Sergeja dibenu (tā vismaz man apgalvoja pārējie, pats to redzējis netiku). Šķiet, ka mēs visi četri pa brīdim iesaistījāmies sarunā ar šo tipu, bet viņš bija vai nu sadzēries vai salietojies ko apreibinošāku un īsti jēgas no runāšanas ar viņu nebija. Arī kādas aizmugurē stāvošas "Muse" fanes man palūdza, vai es nevarētu pacensties pirms koncerta sākuma to traucējošo tipu dabūt kaut kur prom. Un tas gandrīz izdevās - viņš apsēdās uz norobežojuma malas un pēc kāda laika pienāca apsargs, lai šo nodzītu lejā. Izmantoju situāciju, lai norādītu apsargam, ka šis cilvēks traucē ar savu uzvedību visiem apkārtējiem un painteresējos, vai nebūtu iespējams šo evakuēt. Tas gan iespējams neizrādījās - pēc ne pārāk ilgas sarunas ar mūsu "kaimiņu" apsargs aizgāja, taču šādus tādus labus vārdus viņš tam veltīja gan. Protams, tas apstāklis, ka bija skaidrs, ka apsargu viņam "uzrīdīju" es, manas pozīcijas īsti drošas nedarīja, bet kaut ko mainīt bija jau par vēlu. Patiesībā es pat nezinu, kā savādāk lai šādā situācijā rīkojas - ja tu cilvēkam neko nevari iegalvot, kā panākt, lai viņš tev netraucētu. Saukt apsargu ir baisi nestilīgi un izklausās gļēvi. Bet nesitīšu taču es tam čalim pa seju. Ne tikai tāpēc, ka vispār neesmu no "pa seju sitēju" kategorijas, bet arī tālab, ka es šādā gadījumā būšu sliktais un agresīvais, kuru izraidīs no koncerta, un principā - pamatoti. Tomēr pozitīvs iznākums apsarga sarunai ar šo puisi bija - turpmāk viņš vairs ne ar kādām īpašām aktivitātēm neizcēlās. Tiesa, izskanēja versija, ka viņam vienkārši sākās "othodņaks". Arī tas ir iespējams.
Un tad beidzot iznāca "Muse". Neko daudz par šo koncertu nerakstīšu, jo kā jau minēju - neesmu fans un pazinējs. Tomēr vairumu koncertā skanējušo dziesmu zināju jau iepriekš, tātad var pieņemt, ka pamatā Muse spēlēja savus zināmākos skaņdarbus. Grupa atzīmējās gan ar spožu gaismas šovu, gan ar līdz perfekcijai izkoptu uzstāšanos. Apmēram stundu ilgās uzstāšanās laikā Metjū Belamijs ar biedriem lika man saprast, kāpēc viņus dēvē par mūsdienu labāko koncertgrupu. Jā, varbūt gribētos kaut ko nedaudz personīgāku un intīmāku, bet - uzstāšanās tomēr bija grandioza un vareni iespaidīga, un lieliski noslēdza šo divas dienas ilgušo muzikālo pārdzīvojumu.

Tad atlika vairs tikai aizsoļošana cauri atkritumu kalniem uz ēstuvju rajonu, kur iebaudījām velreiz "spring rolls", un tad - uz teltīm. Naktī atkal mums traucēja klaigājošie jaunieši, kas gribēja "iet pie sievietēm", bet nekādi negāja. Bet patiesībā man tas izgulēties netraucēja.
Tā arī beidzās mūsu Positivus apmeklējums.