Kazhes pierakstu burtnīca

Kā jau bija ieplānots, cēlos piecos. Teorijā tas izklausās briesmīgi, taču realitātē pēc Latvijas laika bija jau septiņi un nekādas īpašas grūtības šāda agra celšanās man nesagādāja. Kas gan nebija īpaši patīkami – vajadzēja būt iespējami klusam, lai netraucētu gan Lieni un Lienīti, gan mājas saimniekus. Cik nu nemanāmi varēju, izlavījos laukā no mājas un devos uz celiņu, kur iepriekšējā vakarā bijām jau vienu slēpni atraduši. Kā jau varēja gaidīt, piecos viss vēl bija pilnīgi tumšs un laikam jau būtu bijis jēdzīgāk slēpņošanu sākt vismaz par pusstundu vēlāk.

Kādu laiciņu noņēmos ar GPS ierīci, kura bija atteikusies man rādīt Eiropas karti. Jā, šāda problēma bija jau radusies iepriekšējā vakarā – pa ceļam uz pretīgo ēstuvi, kad ieslēdzu GPS aparātu pēc iepriekšējo bateriju izlādēšanās, Eiropas karti pēkšņi tas vairs nerādīja. Tas, ja kas, bija radījis pamatīgu stresu – palikt uz turpmākajām dienām apgādātam ar pasaules pamatkarti nebija nekāda lieliskā perspektīva. Mans pieņēmums bija, ka aparāts, izslēdzoties bateriju izbeigšanās dēļ, kaut kā nebija pareizi aizvēris kartes failu un atverot to par jaunu vaļā saņēma kādu kļūdas paziņojumu. Ja godīgi – visai slikti iztēlojos, kādi ir šādu ierīču darbības principi, zemā līmenī datiem tur klāt netiksi, līdz ar to – galīgi nezināju, ko darīt. Beigu beigās nostrādāja visai absurds risinājums – izņēmu atmiņas karti no GPS, ieliku sava mobilajā, ieslēdzu telefonu, pamēģināju atvērt šo failu, kas, protams, neizdevās (ņem tu un atver ar mazcenas Nokia 1.8Gb lielu failu!), izslēdzu visu, ieliku kartiņu atpakaļ GPS ierīcē – un karte aizgāja! Nezinu, kāpēc tas nostrādāja, bet nostrādāja. Tiesa, šis piedzīvojums, kā jau minēju, atgadījās otrās dienas vakarā, kamēr trešās dienas rītā karti man aparāts nerādīja tikai tāpēc vien, ka, mainot baterijas, bija atgājis vaļā atmiņas kartiņas fiksators, aizslēdzu to un viss aizgāja (bet droši varu apgalvot, ka iepriekšējā vakara problēma bija principiāli citādāka).

Un tad varēju sākt slēpņošanu. Apmēram divu stundu laikā tiku pie visai iespaidīga atrasto slēpņu skaita – 12 gabaliem, kamēr četrus maršrutā ietilpstošos punktus neatradu. Ja es būtu mazāk steidzīgs, statistika varētu būt arī nedaudz labāka, bet man patiešām negribējās kavēties. Lai arī varētu padomāt, ka šāds slēpņu daudzums, kas atrasts laukos, neko vairāk piedzīvojumu ziņā par garlaicīgā ceļmalā bezjēdzīgās noslēptām kastītēm sniegt nespēj, patiesībā tā nemaz nebija. Tas varbūt skanēs dīvaini, bet šajā laikā es redzēju ļoti daudz – izskrēju pa kalniem un lejām, redzēju vairākas upītes ar amizantiem senatnīgiem tiltiņiem, pabiju gan zirgu, gan aitu ganībās (tā, ka dzīvnieki ganījās man apkārt), redzēju trušus, dažādus putnus, izskrēju cauri tik tumšām alejām, ka tur gaišā dienas laikā ir kā naktī. Paši slēpņi gan lielākoties nebija īpaši interesanti nedz izvietojuma, nedz noformējuma ziņā. No otras puses – man jau arī negribētos vienatnē agrā rītā ņemt kaut ko super grūtu un varonību prasošu.

Pēc plāna man vajadzēja istabiņā būt atpakaļ piecpadsmit minūtes pāri septiņiem, lai pusastoņos mēs būtu gatavi iet brokastīs, taču viens neizprotams punkts, kur man neizdevās tikt slēpnim tuvāk kā 20 metru attālumā krūmāja dēļ un nācās skriet lielu līkumu apkārt, lai vispār tiktu atpakaļ “uz trases” mani par piecām minūtēm aizkavēja, kas gan nebija kritiski. Pie B&B durvīm mani sagaidīja visai prasta paskata kaķis, kurš mani ar savu ņaudēšanu un sekošanu (visai neraksturīga uzvediba kaķim – sekot uz ielas svešiniekam) mani bija patramdījis jau tad, kad no rīta izgāju no mājas. Pēc kaķa uzvedības sapratu, ka viņš dzīvo pie B&B saimniekiem, tālab, iedams pats iekšā, ielaidu viņu pa durvīm. Pie brokastu galda gan mūs sāka mākt nopietnas šaubas par to, ka es nebūtu mājā ielaidis parastu ielas kaķi. Šādai teorijai bija pamats – runcis bija diezgan nekopts, ar pamatīgi kautiņos cietušām ausīm un viss viņa skatā lika domāt par pašpuiku, nevis par mājas minci. Nolēmām izlikties, ka mums nav nekādas saistības ar to, ka mājā atrodas šis dīvainais dzīvnieks un ļaut saimniekiem pašiem tikt ar viņu galā. Vēlāk gan izrādījās, ka tas tomēr bija šīs mājas kaķis.

Rīta cēliens pagāja, braucot gar piekrastes klintīm, piestājot tik vien kā, lai uztaisītu kādu fotogrāfiju. Taču par dienas un kādam – pat par visa ceļojuma – naglu kļuva kāda vieta, kurai ar piekrasti nebija nekādas saistības. Iebraucām mēs kādā klusā celiņā, par kuru ceļa zīme vēstīja, ka tas neesot piemērots motorizētam transportam. Izbraucām cauri mežam, kurā Robins Huds un viņa jautrie laupītāji nejustos sevišķi omulīgi, izlīkumojām pa kalniem un lejām, un tad mēs nonācām pie... pils. Nezinu, vai tā patiešām oficiāli tiek saukta par pili, vai varbūt tā ir tikai muiža. Nezinu, kur precīzi tā atrodas – varētu jau noskaidrot, bet varbūt nemaz nevajag. Taču vieta bija tiešām īpaša – pilnīgā nekurienes vidū slejās ļoti grezna un milzīga ēka ar ļoti plašu tai piegulošu teritoriju, kurā ganījās tikai un vienīgi melnas aitas. Kas šajā pilī dzīvo un kāpēc, mēs pat necentāmies uzzināt – zināšanas reizēm nāk tikai par sliktu.

Vēl no epizodēm, kas mums atgadījās šajā dienā, varu pieminēt sekojošo – piestājām pie kādas klints, lai tur ietu paņemt slēpni. Lienei, kā jau allaž, pa rokai bija kolas bundžiņa, ar kuru rokās viņa tika bildēta. Un te kāds pavecāks angļu tūrists saka: “Making Coca-Cola advert?” Pati frāze varbūt nav nekas tāds, bet zinot to, ka Liene šādas fotosesijas patiešām sauc par kolas reklāmas uzņemšanu, jāsaka – vīrs trāpīja desmitniekā. Kad nācām atpakaļ viņš mums ari piedāvāja par desmit mārciņām no viņa nopirkt krūzīti tējas, ko gan mēs neizdarījām, zinot, ka tas ir ne tikai dārgi, bet arī joks. Vieta, kur tas notika, saucas Penhalt cliff, un tā varētu būt bijusi mūsu pirmā pieturvieta pēc iebraukšanas Kornvolā (jo līdz šim bijām braukuši vēl pa citām Anglijas daļām).

Dienas otrajā pusē piestājām divās no centrālajām mūsu brauciena apskates vietām – Tintagelas pilī un ciematā Port Isaac. Tintagelas pils ir viena no grandiozākajām vietām visā Anglijā – klintīs celta viduslaiku pils, kuru kāds vietējais valdnieks būvējis, uzskatīdams, ka šajā vietā iepriekš mitinājies pats leģendārais karalis Artūrs. Nekas, ka karalis Artūrs ir drīzāk pasaku valstības personāžs. Pati pils (tagad no tās gan, protams, atlikušas vien drupas) ir kaut kas neaprakstāms – kaut tāpēc vien, ka tās divas daļas būvētas uz divām balkus esošām klints daļām, starp kurām ved klinšu pāreja. Visapkārt pilij ir jūra, klintis un vispār viss te izskatās grandiozi. Ieeja pilī gan ir padārgā, bet šajā gadījumā es būšu pirmais, lai atzītu, ka tas ir tā vērts. Pa pils teritoriju staigājām apmēram divas stundas, atceļā sev raksturīgā veidā paņēmām vienu slēpni, un posāmies tālāk. Jā, pie pils atrodas arī karaļa Artūra burvja Merlina vārdā nosaukta ala, kurā mēs neiegriezāmies, jo bija jādodas tālāk. Vēl pirms izbraukšanas no Tintagelas nogaršojām tradicionāko Kornvolas ēdienu – Cornish pasties, kas sāvā būtībā ir bulciņa ar gaļu (vai zivi). Produkti bulciņas iekšpusē var variēt, mums patrāpījās variants ar liellopa gaļu, kartupeļiem, sīpoliem un (ja nekļūdos) kāpostiem. Lienītei šķita nepieņemami ēst maizi ar kartupeļiem, kamēr man un Lienei iebildumu nebija.

Jau tuvāk vakarpusei mēs sasniedzām vietu, kuras dēļ patiesibā notika šis ceļojums. Ir tāds ciemats Anglijā, ko sauc par Port Isaac. Es iepriekš nebiju dzirdējis pat tā nosaukumu, bet Lienītei tas bija īsta sapņu vieta, jo šeit norisinās darbība viņas iecienītākajai angļu komēdijai “Saving Grace”. Arī mēs jau pēc atgriešanās Latvijā šo filmu noskatījāmies, bet neko tādu tajā nesaskatījām, kamēr Lienītei pret to ir ļoti stipras jūtas. Un jāatzīst – uz Port Isaac noteikti ir vērts aizbraukt, tas ir droši vien piemīlīgākais zvejnieku ciemats, ko man ir nācies redzēt, vienīgi šajā svētdienā tūristu tur bija izteikti par daudz. Lienītei vajadzēja nobildēties šur, Lienītei vajadzēja nobildēties tur, bet mums pamazām vajadzēja meklēt naktsmājas.

Sākotnēji bija domāts, ka šo nakti mēs pavadīsim teltī, taču uz vakarpusi savilkās mākoņi un sākās lietus, un šādu domu nācās atmest. Tālab atkal meklējām kādu B&B. Pie pašas jūras, protams, neko pieņemamā cenā atrast nebija iespējams, tālab devāmies nedaudz dziļāk “iekšzemē”.

Ar jautājumu “Do you have any rooms available for tonight?” uzmācos (bez pārspīlēšanas) vismaz desmit dažādās vietās. Atteikumi bija vairāku veidu – vai nu nebija brīvu istabu, vai nu mums piedāvāja divas istabas (kas, protams, maksāja vairāk), vai vienkārši bija pārāk nedraudzīga cena. Beigu beigās palikām pilsētiņā, kas saucas Wadebridge. No tās gan šajā vakarā neko daudz neredzējām – braukājām pamatā pa nomalēm, meklējot naktsmītņu variantus. Un vienā no šādām vietām mums beidzot palaimējās – tikām pie milzīgi plašas istabas mājā uzkalniņā. Istaba bija ar divām divguļamajām gultām, tā ka mēs tur arī četri būtu varējuši palikt. Ja kas – šajā ēkā B&B iestāde darbojās jau kopš 1975.gada. Gulējām šo nakti kā dieva ausī – mīkstos satīna palagos gultās ar diviem matračiem. Tīrā paradīze!