Kazhes pierakstu burtnīca

Kā var izlasīt šīs grāmatas anotācijā, Jākobs Juliuss Dāvids esot viens no nepelnītāki aizmirstajiem austriešu rakstniekiem. Varbūt tā patiešām ir, bet manis pēc viņš varētu arī joprojām palikt aizmirstībā. Pēdējos 20 gados viņu esot sākuši reanimēt un šis 19.gadsimta austriešu ebrejs tiekot pamazām iznests saulītē. Nez, vai mani uzskatīs par antisemītu, ja teikšu, ka tas ir aplams solis (manās acīs)? Es vienmēr esmu apgalvojis, ka no visām man zināmajām tautām austriešiem ir visaugstākais garlaicīgu un nevajadzīgi pretenciozu rakstnieku procents, bet Jakobs Juliuss Dāvids sit pušu visus iepriekš lasītos. Kaut ko tik garlaicīgu es patiešām nekad, nekad, nekad iepriekš neesmu lasījis. Un nav svarīgi, vai attiecīgajai šī krājuma novelei ir paredzēts kāds sižeta aizmetnis vai nav, viss tiek nogremdēts milzīgā bezjēdzīgā vārdu plūsmā, kas tevi atkal un atkal dauza pa galvu, līdz tu sāc sāpēs kliegt un lūgties, kaut tā beidzot būtu cauri. Es vismaz tā darīju. Un tikai dzelzs griba mani piespieda to vismaz kaut kādā veidā sagremot līdz galam, tiesa, nesaglabājot šīs grāmatas saturu manas galvas cietajā diskā, tikai izpumpējot to cauri RAM un pa taisno atkritumos. Kaut kādus vācu valodas vārdus es varbūt pateicoties šai grāmatai atsvaidzināju, bet kopumā - vienkārši biedējoši bezjēdzīga laika nosišana. Protams, pilnīgi iespējams, ka te ir kaut kāda nopietnā māksla, kas manam trulajam prātam nav saprotama, bet man nav īsti vēlmes mēģināt aizrakties līdz šī autora ģēnija būtībai. Daudz vieglāk ir pateikt: "Afftar wipej jadu!" un nelikties vairs ne zinis.