Kazhes pierakstu burtnīca

Rīts nebija pretīgs. Īsti saulains varbūt arī nē, bet vismaz lietus no rīta nelija. Kas, savukārt, nozīmēja, ka es varēju doties nelielā slēpņu pastaigā. Centos pārmērīgi netraucēt Lieni, ātri izlavījos laukā no istabas, tāpat kā iepriekšējā rīta slēpņošanās nācās iztikt bez zīmoga – pirmo reizi to biju aizmirsis istabā, bet šoreiz tas bija ieslēgts automašīnā, kuras atslēgas bija istabā pie Lienītes. Protams, es būtu varējis ielavīties tām pakaļ, bet nezinu, vai tas būtu gudri darīts.

Turklāt nelielas problēmas saistībā ar izkļūšanu no mājas man tāpat radās – tā kā saimniece mums nebija iedevusi atslēgas nedz no istabām, nedz no ārdurvīm, man nebija citu variantu, kā ar durvīs esošo atslēgu atdabūt vaļā mājas ārdurvis un atstāt tās neaizslēgtas, pašam dodoties prom. Varēju gan arī aizslēgt durvis no ārpuses, bet tas būtu vēl riskantāks gājiens, jo biju drošs, ka līdz manai atnākšanai vismaz kāds jau būs piecēlies – kā nekā atradāmies fermā, bet fermās ļaudis parasti nepampst līdz pusdienlaikam slienainos spilvenos.

Līdz pirmajam slēpnim nācās kārtīgi izstaigāties – pa taisnu līniju distance bija ap kilometru, pa ceļu – aptuveni divi. Un jāatzīst, ka šie nebija divi jautrākie kilometri, ko man Anglijā nācā veikt, jo lielākā distances daļa bija jāiet gar normālu šoseju – proti, pietiekoši platu ceļu, lai mašīnas varētu izmīties, bet ne tik civilizētu, lai tam blakus būtu ietve. Līdz ar to situācijās, kad dzirdēju mašīnu tuvošanos, vienmēr savlaicīgi metos krūmājā.

Jau pirmais atrastais slēpnis man radīja nepatīkamu pārdzīvojumu – tajā atkal jau nebija zīmuļa! Kā mani tracina šis angļu skopums, ka viņi nevar kā civilizēti ļaudis ievietot slēpnī kaut pašu draņķīgāko rakstuli! Turklāt asināmie ir sastopami daudz biežāk nekā zīmuļi. Atkal jau nolādējies, uztaisīju fotologu, bet manī bija vismaz viena cerība – nākamais ņemamais slēpnis bija tādā vietā, ka man atceļā no tā bija atkal jāiet garām pirmajam, un ja šajā otrajā būtu zīmulis, es to varētu nočiept un vēlāk atstāt pēdējā šī rīta slēpnī, atzīmējoties ar to visos atrastajos punktos. Un sanāca, ka šāda metode nostrādāja – otrajā slēpnī zīmulis bija. Un vēlāk patiešām zīmuli atstāju maršruta pēdējā punktā, kur gan (nedaudz nenoveicās) viens zīmulis jau bija. Latvijā es noteikti nebūtu no slēpņa zadzis zīmuli, bet redzot angļu ieradumus, izlēmu savus principus pārkāpt. Jāatzīst, ka šie seši slēpņi neviens ne ar ko dižu atmiņā nepalika – tādas standarta kastītes neizteiksmīgās vietās, tik vien labuma kā izvingrināšanās no rīta un nedaudz uzlabota personīgā statistika. Šķiet, ka angļiem nav tik daudz slēpņošanas estētu kā Latvijā, kur tev izteiks aizrādījumu par pilnīgi visu. Un es zinu, ka arī pats esmu no tiem ļaudīm, kas drīzāk slēpni nokritizēs, nekā atzīs par labu esam. Ja kas – attiecībā uz maiņas objektiem, pastāstīšu vienu detaļu, ko piemirsu iepriekšējo dienu aprakstos iekļaut. Visu ceļojuma laiku man diezgan sliktā stāvoklī bija kreisās kājas papēdis, kuru biju savainojis pierīgā, meklējot vienu diezgan bezvērtīgu slēpni, ieliekot kāju precīzi tajā vietā, kur 10 sekundes iepriekš Liene man bija teikusi nelīst. Back to the point – man bija savainota kāja un mums nebija līdz plāksteru, toties kādā slēpnī brīdī, kad kājas asiņošana bija sasniegusi kritisko līmeni, atradām gluži jaunu iepakotu plāksteri, kuru paņēmām un ar kuru nostaigāju turpmākās divas dienas. Tāpat no viena slēpņa “izcēlām” iesaiņotu plastmasas dakšiņu, jo šādas lietas mums ari noderēja, tā ka var teikt, ka nedaudz palaupījām angļu slēpņu krājumu. Un šajā rītā no viena no sešiem slēpņiem izvilku arī TB – kausiņu, ko kāds bija saņēmis, izcīnot 30.vietu kādā diezgan neprestižā pasākumā (diez vai citādi šāds kauss tā klejotu pa pasauli). Uzreiz izlēmu, ka to vajadzētu vest uz Glāstonberiju un atstāt slēpnī uz Tora, jo kauss ir gandrīz pielīdzināms Svētajam Grālam, bet zināms, ka Aramejas Jāzeps tieši turp bija šo kausu nogādājis. Vai arī tas nav zināms, bet kaut kur šādu versiju dzirdējis esmu.

Labi izstaigājies, ap pusastoņiem biju atpakaļ mūsu fermā. Pa šo laiku patiešām šeit jau bija sākusies dzīvība – aiz mājas skaļi purpināja traktors, bet tai visapkārt sulīgi smakoja pēc cūku fekālijām. Labi, ka vismaz telpās smaka iekšā nenāca un ka tādas nebija vakarā un pa nakti. Liene jau bija kādu laiku augšā (viņa bija man paspējusi piezvanīt, kad vēl tikai tuvojos mūsu naktsmāju vietai) un gatava doties pēdējās kārtīgajās angļu brokastīs, jo nākamajā rītā mums bija jāceļas tik agri, kas uz gardiem ceptiem šampinjoniem varējām pat necerēt. Patiesībā gan vienīgais, kas patiešām gribēja brokastis, biju es, jo man šāda kārtīga pierīšanās no rītiem jau bija sākusi iepatikties, un arī tagad es domāju, ka vajadzētu man sev vismaz vienu rītu pagatavot tādu riktīgu English breakfast, varbūt vienīgi melno pudiņu es pats mājas apstākļos netaisīšu. Šaubos arī, ka Liene piekristu to uztaisīt manā vietā.

Pēc ātras dušas sakrāmējām somu un devāmies iestiprināties. Lienīte arī bija jau piecēlusies, tā ka ne uz vienu gaidīt nenācās. Izņemot mūs, šajā mājā nakšņoja vēl kāds pensionētu angļu pāris, kas pilnīgi ignorēja mūsu klātbūtni un pat neatbildēja uz sasveicināšanos.

Šajā dienā mūsu uzdevums bija diezgan vienkāršs – vispirms vajadzēja apskatit Glāstonberiju, bet pēc tās doties uz Bristoli, kur bija domāts iepirkt visādus suvenīrus un citus nieciņus no tās kategorijas, kuru pirkšana man ir īpaši netuva. Vispirms tomēr, protams, vajadzēja nedaudz papildināt atrasto slēpņu klāstu, ko veiksmīgi arī izdarījām. Lielā mērā mēs sekojām iepriekšējā dienā pārbaudītajai metodei – ņemt tādus slēpņus, pēc kuriem nav tālu jāiet, tomēr dažas reizes no šiem principiem atkāpāmies un kaut nedaudz izlocījām savas slinkās kājas. Daži atrastie slēpņi tomēr bija no tās kategorijas, kur tev pietiek pabāzt roku no mašīnas un kaste jau rokā.

Tā pa nedaudz aplinkus ceļiem mēs nonācām Glāstonberijā. Mūsdienās vairumam šī mazpilsēta asociējas ar pasaulē (ne tikai Eiropā) nozīmīgāko rokfestivālu, kurā ik gadus pulcējas milzīgi cilvēku pūļi un kur uzstājas tādas grupas, ka ar tām pietiktu 20 mazāka vēriena festivāliem, kuri tāpat skaitītos katrs ļoti prestižs. Taču izsenis Glāstonberija ir pazīstama kā svētvieta, kuru ļaudis esot atzinuši par tādu jau pirms daudziem, daudziem tūkstošiem gadu. Un Glāstonberijas galvenais simbols ir tās kalns jeb Tors. Atbilstoši leģendām, Glāstonberija ir saistita gan ar karali Artūru, gan ar dažādu seno Anglijas tautu vēsturi, gan ar ko vēl ne. Un man tā, protams, visvairāk ir saistīta ar Broken Sword, un es joprojām nožēloju, ka nenoskaidroju, kur atrodas tā ieliņa, kurā norisinājās spēles darbība Glāstonberijā, līdz ar to es nevarēju nobildēties kāda vietā, kur bijis Džordžs.

Sākām Glāstonberijas apskati mēs ar objektu, ko sauc par Svēto Dzelksni. Atbilstoši kārtējai ļoti ticamajai leģendai, kad Aramejas Jāzeps esot Glāstonberijā pirms gulētiešanas iedūris zemē savu ceļa nūju, bet no rīta tā sazaļojusi un pārvērtusies par koku/krūmu. Šī koka pēcnācējs joprojām aug vienā no Glāstonberijas uzkalniem un ik gadus uz Ziemassvētkiem zariņš no tā tiek pasniegts Anglijas karalienei, kurai droši vien nav lielāka prieka kā saņemt fragmentu dzelkšņaina krūma. Redzējām mēs šo Svēto Dzelksni un jāsaka – nekā diža no tā nav. Vai nu Aramejas Jāzeps aizmirsa atstāt instrukcijas, kā šādi koki kopjami, vai kas cits, bet kopumā tas jāatzīst par visai necilu koku. Plus vēl, ejot pēc tam tuvumā izvietotā slēpņa, visur bija aitu spiras.

Taču ne jau uz krūmu mēs braucām skatīties Glāstonberijā, bet gan uz Toru. Sākumā īsti nevarējām saprast, kur tam tuvāk atstāt mašīnu, pabraukājām riņķī un neko prātīgu neatraduši, izmantojām stāvvietu, ko ieteica Tora slēpņa apraksts – proti, blakus Glāstonberijas etnogrāfiskajam muzejam. Pie muzeja arī bija slēpnis, izvietots, saskaņojot ar tā administrāciju, kā mūs mierināja apraksts. Ja kas – šis apstāklis bija diezgan būtisks, jo nācās ložņāt pie pašām muzeja durvīm, līdz beidzot Liene priecīgi pavēstīja, ka ir atradusi. Un varējām doties uz Toru. Liene gan paspēja vēl pakurnēt, ka jākāpj kalnā (diemžēl neviens nav padomājis, ka varētu svētajā kalnā uztaisīt eskalatoru), paskatījāmies uz visādiem hipijveida dīvaiņiem, kas klīda pa pilsētu, līdz beidzot sākām īsto kāpienu. Savdabīgs novērojums – lai gan nemaz nebija rokfestivāla sezona un neizskatījās, ka šeit būtu arī kāds svētceļnieku laiks, bet cilvēki Glāstonberijā izskatījās savādāk nekā citās vietās, kur pabijām. Vai nu Glāstonberijā labi aug kaņepes vai kas cits, bet gan vīrieši, gan sievietes man te šķita tādi... jokaini. Ne obligāti tieši negatīvā ziņā jokaini, bet kaut kas te bija citāds.

Par pašu Glāstonberijas Toru – loģiski, ka tā varenība nav ar aci saskatāma. Varētu teikt – vienkāršs liels apaļš paugurs, nekā vairāk, bet nē – tur tomēr ir kaut kas vairāk. Ne jau bez iemesla kāds paugurs kļūst par nozīmīgu svētvietu. Plus, atšķirībā no, piemēram, Pokaiņu meža, neviens neapstrīd to, ka Tors patiešām ir bijis svētvieta dažādām kultūrām un civilizācijām. Tagad gan tas no svētvietas ir pārvērties par tūrisma objektu un vietu, kur izvest paganīties aitas.

Kad bijām apskatījuši Toru no augšas un izlasījuši, ka tajā izvietotajā baznīcā ticis pakārts pēdējais tās mācītājs, devāmies lejup, meklēt slēpni. Loģiski, ka tūristu iecienītā objektā slēpnis nevarētu būt pašā centrālākajā vietā. Un, ejot no augšas, mēs ieraudzījām mums vajadzīgajā virzienā divus vīriešus, kuri izteikti izskatījās pēc slēpņotājiem. Ja visa kalna nogāze nebūtu aitu spirās, Liene un es droši vien būtu pa taisno devušies pie viņiem, lai iepazītos ar “fellow geocachers”, jo līdz šim mums tas Anglijā nebija izdevies. Taču kaku jokus uz sevi uzņemties negribējām, tāpēc gājām vien pa ceļu, un mūsu interešu biedri bija paspējuši jau sen notīt makšķeres. Varbūt gan tie nemaz nebija slēpņotāji, un mums tikai bija izlicies – arī šāds variants principā ir iespējams.

Un tad – uz Bristoli. Beidzot pienāca tas brīdis, kad iegriezāmies kādā lielākā pilsētā, nevis tikai vazājāmies pa laukiem, kur, kā teiktu normāls Latvijas provinces iedzīvotājs, “nav nekā, ko redzēt”. Un jāsaka – pēc laukiem Bristole mums ne pārāk patika. Tiesa, mēs jau arī daudz no tās neredzējām. Iebraucām centrā, novietojām mašīnu stāvvietā (sasodīti dārgā, ja kas) un gājām pa veikaliem. Būšu korekts un šajā rindkopā īpaši neizteikšos par tēmu “kā man patīk šopings”. Vari iztēloties to droši vien tāpat. Labi gan, ka šis pasākums nebija ilgs – te man paveicās, ka ne Liene, ne Lienīte:
a) neko prātīgu neatrada,
b) bija ļoti operatīvas.

Bet fakts paliek fakts – reāli mēs Bristoli apskatījām ļoti, ļoti nedaudz, tikai bišķi paskatījāmies uz tās apskates objektiem (jauki, bet ne vairāk), un devāmies jau pēc automašīnas, lai brauktu uz mūsu naktsmītni, tur iečekotos un vestu automašīnu uz nodošanas punktu Bristoles lidostā. Bija gan domāts, ka vakarā mēs vēl atgriezīsimies Bristolē, lai tur paslēpņotu un beidzot uztaisītu kādas bildes, izmantojot līdzi paņemto statīvu, bet... par to vēlāk.

Mūsu naktsmītne atradās dažu jūdžu attālumā no lidostas un lielākā attālumā no pilsētas centra. Ceļu atradām viegli, un vēl iebraucām pēc pēdējā Anglijas slēpņa. Biju sarēķinājis, ka uz šo brīdi mums bija 79 paņemti punkti, un glītāks nobeigums būtu pie apaļa skaitļa, tālab iebraucām ceļotāju “hotelī” netālu no lidostas. Citā dienā mēs būtu varējuši tur uzkalniņā paskatīties, kā paceļas un nolaižas lidmašīnas, bet tā kā atkal bija uznācis tā sauktais drizzle un klāt tam nāca arī bieza migla, labi, ka vismaz konteineri varēja saskatīt, par lidmašīnam varēja pat nesapņot. Veicām pēdējo “laupīšanu”, un tad gan – uz naktsmītni.

Nedaudz neveikla situācija sanāca, kad pavaicājām kādam vietējam, vai viņš nezinātu, kur atrodas mums vajadzīga nosaukuma guesthouse. Izrādījās – turpat, kur mēs jau atradāmies, un viņš tajā strādāja. Iegājām iekšā – ļoti omulīga paskata māja, kamēr Lienīte runājās ar viesnīcnieci, Liene tika pie lieliem priekiem – izrādījās, ka šajā namā mitinājās divi labradori – viens gaišs, viens tumšs, un tie abi gribēja tikt samīļoti. Līdz ar to šajā vakarā Liene daudz “mīcija” šos abus suņus (un vēlāk vēl nez no kurienes parādījušos pūdeli). Arī istaba mums bija laba, vienīgi man atkal bija jāguļ uz matrača uz grīdas – tikai šoreiz tas bija normāls gultas matracis, nevis piepūšams. Sanesām istabā visas somas, pārbaudījām, ka mašīnā nekas nebija atlicis, un braucām uz lidostu. Pa ceļam mums vēl vajadzēja atrast vietu, kur uzpildīti benzīnu, jo mašīna bija jānodod ar pilnu bāku. Ne pārāk labs bija lēmums uzticēties navigācijas ierīces piedāvātam benzīntankam, kam vajadzēja būt vistuvākajam Bristoles lidostai – šajā vietā benzīntanks gan patiešām bija, taču varēja redzēt, ka tas jau pirms kāda laika ir bankrotējis un pārstājis darboties. Zinot to, ka iepriekš jau divas reizes vietās, kur aparāts teica, ka būs benzīns, tā nebija, mums droši vien nevajadzēja par to īpaši brīnīties. Labi, ka tomēr arī īsto “tanku” atradām salīdzinoši ātri, jo truli braukāt pa šoseju, meklējot benzīntanku, nešķiet īpaši labs laika pavadīšanas veids.

Tad nu aizbraucām uz lidostu, nodevām automašīnu un pasūtījām taksometru, kas mūs aizvestu uz mūsu viesu māju (tās atrašanās vieta neparedzēja iespēju tur nokļūt ar sabiedrisko transportu). Mūsu šoferis bija vīrs gados, tāds mierīgs un rāms anglis, kurš pat neuzskatīja par vajadzīgu nolamāties, kad kāds atsaldenis ar kabrioletu izgriezās mums priekšā uz šosejas un sāka uz ceļa izstrādāt visādus pigorus.

Laiks šajā vakarā bija tik pretīgs, ka vienojāmies nekur vairs nebraukt – mums jau bija nākamā rītā nepatīkami agrā stundā jāceļas un jābrauc uz lidostu (atkal ar taksi, šoreiz gan – viesu nama apmaksātu), tālab vakaru pavadījām, dzerot alu, piekožot tam klāt zilo sieru (to pamatā darīja Lienīte), spēlējoties ar suņiem (Liene) un reģistrējot atrastos slēpņus (es). Jā, labradori paviesojās arī mūsu istabā, un es biju tas “sliktais”, kas nabaga sunīšus dzina projām. Lai gan arī man jāatzīst – tie bija patiešām jauki zvēri.

Meitenes jau saldi gulēja, kamēr es vēl turpināju dokumentēt atrastos punktus, bet arī es īpaši ilgi neizturēju, ļaujoties miega saldajai varai.