Vēlreiz par Pēdējo partiju
Lai arī tagad esmu droši izlēmis, ka par Pēdējo partiju nebalsošu, tas nenozīmē, ka man tā būtu gluži vienaldzīga. Partijas komunikācija mani ir uzrunājusi, un man ir sajūta, ka tās "kampaņa" (ja to par tādu vispār var nosaukt) ir adresēta tieši man - gan idejās, gan to realizācijā es viņus "saprotu". Un gadījumā, ja pusgadu pēc vēlēšanām PP nebūs izgaisusi, es pat pilnā nopietnībā varētu apsvērt domu kļūt par tās biedru. Es neuzskatu, ka ir pareizi salīdzināt šo ar "Muļķu partiju", jo tas vien, ka PP izmanto netradicionālu veidu komunikācijai, nenozīmē, ka viņi būtu āksti, kas neko patiesībā nejēdz. Taču, lai manās acīs izzustu šaubas par viņu sirsnīgumu, man nepieciešams redzēt, kas un kā ar PP notiks pēc vēlēšanām. Ja partija mēneša laikā izkūpēs, tās blogā un Twitterī nebūs jaunu ierakstu un Rolšteins saņems kādu balvu par slēptu reklāmas kampaņu, tad viss būs skaidrs. Un tāpat viss būs skaidrs, ja mēnesi pēc vēlēšanām PP aktivitātes nekur nebūs zudušas un Laimes lācis turpinās klejot pa Latviju.
Kā (brīžiem pārmērīgi) racionāls cilvēks es nevaru uzreiz spiegt sajūsmā un pasludināt Knoku, Ansi Ataolu Bērziņu vai Karmenu Bankovsku par manis glābējiem un pestītājiem. Ja viņi spēs pārciest neievēlēšanu Saeimā (jo, būsim realistiski, 5% barjera partijai bez "lokomotīvēm", vides un televīzijas reklāmām un "jumta", ir ļoti augsta) un turpinās tādā pat garā, tad nākotnes perspektīvas var būt pat ļoti labas.
Paši PP taču deklarē, ka deputātu vietas Saeimā viņiem nav tik būtiskas kā iekustināt sabiedrību. Ja sabiedrība būs iekustināta, ar laiku būs arī deputātu vietas. Bet pagaidām citu variantu kā "mazākais ļaunums" man vismaz nav.