Cape No.7
Taivāna ir viena no nedaudzajām "civilizētajām" valstīm, kuru filmas manā "ar kino apkārt pasaulei" projektā līdz šim nebija pārstāvētas. Tagad jau kļūst arvien grūtāk atrast kādu nepieciešamo valstu filmas, un 100 "apmeklētas" valstis sasniegt nu jau šķiet visai grūti.
"Cape No.7" Taivānā pirms pāris gadiem kļuva par supergrāvēju, kopējos kases ieņēmumos tās ieņēma otro vietu valsts vēsturē, piekāpjoties vienīgi "Titānikam". Filmas popularitāte gan, kā zināms, nav rādītājs tās kvalitātei, bet tā jau ir cita lieta.
Ārēji "Cape No.7" ir konfekte - krāšņa, piesātināta filma ar smukiem aktieriem, brīnišķīgu dabu, vērienīgiem skatiem, skaļu mūziku un mīlasstāstu pāri laikam. No profesionālā viedokļa nekādu kritiku filmai nevaru izteikt - tā ir lieliski nostrādāts produkts, kam nebija citu variantu, kā kļūt par pamatīgu grāvēju. Bet par spīti visam skaistumam, manās acīs šī filma ir diezgan tukša - papīrītis ir lielisks, bet paša produkta garša nav nekāda izcilā. Filma stāsta par kādu Taivānas mazpilsētu, kurā gaidāms slavena japāņu popdziedātāja koncerts (droši vien - reāla dziedātāja, manas zinašanas japan-popā ir neeksistējošas), un vietējais pilsētas vadītājs noorganizē, ka koncertā par iesildītājiem būs vietējie mūziķi, tālab tiek organizēts vietēja mēroga "Taiwan`s got talent", kurā mēs iepazīstam vairākus it kā kolorītus personāžus, no kuriem centrālais ir puisis, kas iepriekš bijis salīdzinoši veiksmīgas grupas dalībnieks valsts galvaspilsētā Tai Pei (ja es zinātu, kā Taivānas galvaspilsētu pareizi sauc latviski...), kurš tagad strādā par pastnieku. Šim puisim veidojas love story ar jaunu sievieti no Japānas, kas atsūtīta menedžēt gaidāmo Japānas popstāra koncertu. Protams, sākumā starp puisi un meiteni ir daudz nesaskaņu, bet ir skaidrs, ka tas var beigties tikai laimīgi. Plus filma ir caurvīta ar mīlestības vēstulēm, ko rakstījis kāds puisis pirms 60 gadiem, kad viņam kā japānim bija jāpamet Taivāna, beidzoties japāņu veiktajai Taivānas okupācijai 2.Pasaules kara noslēgumā. Šīs 7 vēstules viņš savai mīļotajai tā arī nebija nosūtījis, tagad viņš ir miris, bet viņa meita tās atradusi un izlēmusi ar 60 gadu nokavējumu nosūtīt adresātei, un jaunais pastnieks mēģina veikt šo misiju.
Kā jau minēju - tas viss ir ļoti skaisti, emocionāli un vēl ar rokmūzikas elementiem. Bet - man filma šķita 100% izkalkultēta un produkts, nevis māksla. Kas neļauj to novērtēt sevišķi augstu un ieteikt citiem. Lai gan tāpat jāatzīst, ka labāk es būtu pirms dažām dienām piedāvājis šo filmu skatīties Lienei un Atim, un nevis "Macgruber"...
"Cape No.7" Taivānā pirms pāris gadiem kļuva par supergrāvēju, kopējos kases ieņēmumos tās ieņēma otro vietu valsts vēsturē, piekāpjoties vienīgi "Titānikam". Filmas popularitāte gan, kā zināms, nav rādītājs tās kvalitātei, bet tā jau ir cita lieta.
Ārēji "Cape No.7" ir konfekte - krāšņa, piesātināta filma ar smukiem aktieriem, brīnišķīgu dabu, vērienīgiem skatiem, skaļu mūziku un mīlasstāstu pāri laikam. No profesionālā viedokļa nekādu kritiku filmai nevaru izteikt - tā ir lieliski nostrādāts produkts, kam nebija citu variantu, kā kļūt par pamatīgu grāvēju. Bet par spīti visam skaistumam, manās acīs šī filma ir diezgan tukša - papīrītis ir lielisks, bet paša produkta garša nav nekāda izcilā. Filma stāsta par kādu Taivānas mazpilsētu, kurā gaidāms slavena japāņu popdziedātāja koncerts (droši vien - reāla dziedātāja, manas zinašanas japan-popā ir neeksistējošas), un vietējais pilsētas vadītājs noorganizē, ka koncertā par iesildītājiem būs vietējie mūziķi, tālab tiek organizēts vietēja mēroga "Taiwan`s got talent", kurā mēs iepazīstam vairākus it kā kolorītus personāžus, no kuriem centrālais ir puisis, kas iepriekš bijis salīdzinoši veiksmīgas grupas dalībnieks valsts galvaspilsētā Tai Pei (ja es zinātu, kā Taivānas galvaspilsētu pareizi sauc latviski...), kurš tagad strādā par pastnieku. Šim puisim veidojas love story ar jaunu sievieti no Japānas, kas atsūtīta menedžēt gaidāmo Japānas popstāra koncertu. Protams, sākumā starp puisi un meiteni ir daudz nesaskaņu, bet ir skaidrs, ka tas var beigties tikai laimīgi. Plus filma ir caurvīta ar mīlestības vēstulēm, ko rakstījis kāds puisis pirms 60 gadiem, kad viņam kā japānim bija jāpamet Taivāna, beidzoties japāņu veiktajai Taivānas okupācijai 2.Pasaules kara noslēgumā. Šīs 7 vēstules viņš savai mīļotajai tā arī nebija nosūtījis, tagad viņš ir miris, bet viņa meita tās atradusi un izlēmusi ar 60 gadu nokavējumu nosūtīt adresātei, un jaunais pastnieks mēģina veikt šo misiju.
Kā jau minēju - tas viss ir ļoti skaisti, emocionāli un vēl ar rokmūzikas elementiem. Bet - man filma šķita 100% izkalkultēta un produkts, nevis māksla. Kas neļauj to novērtēt sevišķi augstu un ieteikt citiem. Lai gan tāpat jāatzīst, ka labāk es būtu pirms dažām dienām piedāvājis šo filmu skatīties Lienei un Atim, un nevis "Macgruber"...
2010-10-09
comments powered by Disqus