Kazhes pierakstu burtnīca

Selma Lāgerlefa pirmām kārtām neapšaubāmi ir slavena kā Nilsa Holgersona un viņa zosu piedzīvojuma autore, taču "Ārnes kunga zelts" vismaz manā izpratnē nav īsti bērnu grāmata. Lai gan bargajos Ziemeļos jau viss ir iespējams, bet stāsts, kurā bariņš laupītāju nežēlīgi nogalina visus kādas mājas iemītniekus. Te tev nav nekāda sociālistiskā reālisma, kur labais cīnās ar vēl labāku un kur progresīvā kolhozā ierodas vēl progresīvāks komjaunietis, lai padarītu šo kolhozu no vienkārši ļoti laba par izcilu.
Nē, ziemeļu mākslā tu mierīgi vari sērdieņu meiteni, kura kļuvusi par liecinieci visām zvērībām, bet vēlāk iemīlas galvenajā slepkavniekā un nespēj viņu nodot varas iestādēm par spīti tam, ka viņa zina, ka viņš ir ļaundaris. Un viņš savukārt bez sevišķiem sirdsapziņas pārmetumiem meiteni nogalina. No šāda sižeta droši vien varētu uztaisīt kādu labu un ļoti bezcerīgu zviedru filmu, kas patiesībā divas reizes arī ir izdarīts, vienīgi ļoti sen. Dīvainā kārtā man šī grāmata patika, protams, nosaukt to par jautru un dzīvespriecīgu gabalu es nevaru, bet... vai man tas būtu obligāti jādara? Grāmata ir laba, varbūt nedaudz panaiva, bet es to varu piedot 1904.gadā iznākušam mini romānam. It īpaši, ja pieņem, ka tas ir paredzēts, lai to lasītu bērniem.