Žultspūšļa uzliesmojums

2010-12-10

Vakar piedalījos Britu Padomes organizētajā pasākumā Es esmu vērtība, kur mani bija paķēris līdz cilvēks, kurš (tā vismaz man šķiet) mēdz dēvēties par Unrepublic.
Pirms pasākuma es ne mazākajā mērā nebiju informēts par to, kas tur notiks un kāda tauta tur būs, un viss šis gājiens bija ļoti spontāns, bet es jau arī neesmu misters "septiņreiz nomēri un tad tāpat negriez", tālab mani tas sevišķi neuztrauca.
Britu Padomē nekad iepriekš bijis nebiju, jau tas vien bija interesanti. Pasākuma ievadā visiem (vai pareizāk - tiem nedaudzajiem, kas to dzirdēja) bija dots uzdevums - pieiet klāt diviem cilvēkiem un pavaicāt, kāpēc viņiem patīk dzīvot Latvijā un ko viņi sagaida no šī vakara. Izmantojot spējas, ko man deva "No Kurzemes ar mīlestību", šāda pieiešana klāt svešiniekiem nekādas grūtības nesagādāja, un es uzdevumu izpildīju visai savlaicīgi.
Tad pēc kāda brīža sākās diskusija, kura (kā izrādījās) bija par izglītības tēmu. Pasākuma dalībnieku vidū zināmākā persona bija Viesturs Dūle, kamēr tā galvenie runātāji bija Oļģerts Tipāns un Mārtiņš Bērziņš. Runāts tika par dažādiem izglītībā samilzušiem jautājumiem, diezgan intensīvi pievēršoties problēmai, kas īsti ir prioritārāk - vispusīgas zināšanas vai specializētas zināšanas. Tāpat tika uzsvērta motivācijas problēma no skolu direktoru un skolotāju puses - proti, lai skolotāji būtu motivēti strādāt tā, lai skolēni būtu motivēti mācīties.
Sev raksturīgā stilā visai ilgi klusēju kā partizāns un diskusijā neiesaistījos, bet vienā brīdī tomēr vadzis trūka, un arī es sāku runāt. Neko tādu grandiozu gan nepateicu, un neizteicu ari būtiskāko savu iebildi. Taču Internetā visi ir varoņi, tāpēc šeit varu to izteikt:
Lai arī ir jauki tā pasēdēt un darbadienas vakarā papļāpāt, ēdot mandarīnus un piparkūkas, bet es pagalam nesaprotu, ko šāda diskusija var dot. Cilvēki atnāk, parunā par viņiem aktuāliem jautājumiem un aizejot mājās, atgriežas pie saviem ikdienas darbiem un nekādu samta revolūciju neveido. Daudz uzmanības diskusijā tika veltīts tam, kādiem būtu jābūt izglītības mērķiem un vīzijai, bet nebija skaidrs - kādi ir konkrētās diskusijas mērķi un vīzijas. Proti, kāds ir tas sausais atlikums, ko diskusija dod? Jā, man bija saistoši uzzināt atšķirīgos izskanējušos viedokļus, es varēju smelties šādu tādu informāciju, kuru varbūt pat varēšu kādreiz likt lietā, bet tas ir ieguvums man un nevis Latvijas izglītības sistēmai. Pareizi teica Mārtiņš (kurš patiešām aktīvi piedalās projektā Iespējamā misija - ir jādara, lai būtu rezultāti. Bet paliek jautājums - vai kāds no vakardienas diskusijas dalībniekiem tās iespaidā sāks darīt vairāk?
Uz šo jautājumu es atbildēt nevaru.