Kazhes pierakstu burtnīca

Mazais ezēns pamodās un izberzēja acis. "Ū, kas par sniegu!" padomāja ezēns, paskatījies ārā pa logu. "Labi gan, ka mēs dzīvojam mājā ar centrālo apkuri, citādi visu ziemu man būt jāguļ ciešā miegā, un es nemaz nezinātu - kā izskatās tāda ziemas diena."

Ezēna tētis Kristers šajā laikā jau posās uz darbu. Kristers bija automehāniķis ar visām no tā izrietošajām sekām. Reizēm Kristers mājās pārnāca ļoti vēlu, dvakodam pēc alus un citiem motoreļļai radniecīgiem šķidrumiem. Pirms darba Kristers gan nekad nemēdza ieraut ko stiprāku - nav jau joka lieta, visu dienu ņemties ar kardāniem, šasijām, inžektoriem un vēl sazin ko sauktu vārdos, kurus mazais ezēns ne tikai nesaprata, bet īsti nemācēja izrunāt.

Citu dienu ap šo laiku ezēns postos uz skolu, lai burtos tur gudrības grāmatas un dienās kļūtu tikpat gudrs kā tētis Kristers un varētu smaržot pēc alus un mašīneļļas, taču pašlaik bija ziemas brīvdienas un ezēns varēja augu dienu palikt mājās ar kompjūterspēlēm. Īpaši ezēnam patika "Sonic the Hedgehog" sērijas spēles, un viņš pats gribēja dienās kļūt tik ātrs un spēcīgs kā Soniks. Reiz viņš pat bija mēģinājis nokrāsot savas adatas zilas, bet mamma bija savlaicīgi Ezēnu pieķērusi un sabārusi.

Ezēnam bija daudz draugu, bet visi viņi uz Ziemassvētkiem bija aizbraukuši uz laukiem. No ezēna draugiem tikai kāmēna vecāki svētku laikos nebrauca uz laukiem, tāpēc viņš arī bija pilsētā. Ezēns un kāmēns nebija sevišķi tuvi draugi, bet citu draugu trūkuma dēļ viņiem viļus neviļus kopā bija jāpavada daudz laika. Nu, un patiesībā tas nemaz nebija tik traki - kāmēns prata daudzus trikus ar ēdienu, kamēr ezēns bija skolas labākais kompjūteru spēlētājs - katram no viņiem bija kāda spēja, kas citiem šķita noderīga un apskaužama. Tāpēc arī šodien ezēns gaidīja ciemos kāmēnu, lai varētu kopā uzspēlēt kompjūteru. Bija tikai viena problēma - ezēna mamma bija apslimusi un palikusi mājās, nevis aizgājusi uz darbu frizētavā. Ezēna mamma gan patiesībā bija jauka, un parasti ezēnam neko neliedza, bet šeit bija vieta interešu konfliktam - spīdīgi melnais kompjūters "SEGA" bija jāslēdz pie televizora, bet ezēna mamma varēja sadomāt skatīties kādu filmu. Un to ezēns labi zināja, ka dažādas garlaicīgas meksikāņu ziepju operas par bagātnieku mīlas raizēm televīzijā gāja augu dienu, un tieši šādas filmas vairāk par visu patika ezēna mammai. Cik labi gan būtu bijis, ja ežu ģimenei būtu divi televizori!

Un te jau klāt bija kāmēns, kuru pa ceļam uz darbu cauri lielajām kupenām bija atvedis viņa tētis - vidēji aizdomīgas bankas finanšu direktors Vilfrīds fon Kāmis. Ezēnam no kāmēna tēta bija ļoti bail, jo viņš bija resns un nedraudzīgs, un ezēna skolā zēnu tualetēs varēja dzirdēt stāstus par to, ka fon Kāmim mājas bēniņos kārbām vien stāvot dažādi parādu papīri, kurus viņš izmantojot, lai iegūtu varu pār visiem pilsētniekiem. Ezēns gan apzinājās, ka tie bija pasaku stāsti, jo pie kāmēna mājās nevienu nekad ciemos neaicināja un viņa tēta bēniņus līdz ar to arī neviens nebija redzējis, taču tālab vien ezēnam nebija mazāk bail. Viņam bija ļoti dzīva iztēle, un ezēns skaidri dzirdēja, kā nočīkst resna eņģe, viņam ielavoties pa fon Kāmja bēniņu durvīm, un kā viņš ierauga neskaitāmas kārbas ar noraudātiem papīriem, kas padarījuši vidēji lielās pilsētiņas iemītniekus par Starptautiskā Valūtas fonda vergiem.

Kāmēnam līdzi bija kaštele ar bombonkām, viņš nekad negāja ārā no mājas bez saldumiem un viņa vaigi vienmēr bija piepūsti kā tādam... kāmim. Kāmēns dienās gribēja būt līdzīgs savam tētim, un tāpēc vien ezēns negribēja viņu sev par labāko draugu. Šodien kāmēnam bija līdzi arī jauna spēle, ko viņam tētis bija atvedis no darba brauciena uz Krieviju. "Sega Rally Championship" bija tās nosaukums, un ezēns un kāmēns ļoti to gribēja uzspēlēt, bet ezēna mamma jau bija iegrimusi Dona Fernando un nabaga kalpones Izabellas mīlestībā. "Mana mamma gan lūr tikai sporta sacensības," lielījās kāmēns, jo viņš zināja, ka ezēnam bija kauns, ka viņa mammai bija tik slikta gaume. "Es saprotu vēl - skatīties beisbolu vai restlingu, bet tādu drazu kā seriālu, fui!" kāmēns bija kategorisks. Ezēns sabozās un adatas uz viņa muguras sacēlās stāvus. Viņš nemaz negribēja draudzēties ar šādu kāmēnu, bet citu draugu viņam šobrīd nebija. Lai atriebtos, ezēns nosauca kāmēnu par smirdīgu āzi. Kad abi bija bijuši aizvainoti, abi puikas atkal salaba, un sāka kalt plānus, kā viņiem tikt pie kompjūtera spēlēšanas.
"Mēs varētu pateikt, ka mums gribās karstās siermaizes, un kamēr tava mamma ies tās taisīt, mēs varētu salauzt antenu," ierosināja kāmēns, kurš no dabas bija ļoti destruktīvs un divdesmit gadus vēlāk savu dzīvi beidza uz veļas striķa cietumā. Ezēns tam nevarēja piekrist, jo bija labi apguvis no vecākiem dzīves patiesību - viss maksā naudu, un parasti - vairāk naudas, nekā mums ir. Jaunas antenas pirkšanai ezēna tētis būtu spiests atteikties no kaut kā cita, svarīgāka, un līdz ar to vienīgais zaudētājs būtu pats ezēns, jo varbūt tas svarīgākais būtu svarīgs tieši viņam. Līdz ar to viņam bija nepieciešama kāda metode, kas būtu mazāk tieša par kāmēna ierosināto, nebūtu saistīta ar tēriņiem - un tāpat būtu ļoti efektīva. Taču neko prātīgu ezēnam izdomāt neizdevās - arī viņa elks Soniks šādos jautājumos viņam nevarēja līdzēt, jo spēlē nekad Sonikam nebija jāpanāk mammas aiziešana prom no televizora. Tomēr situācija atrisinājās pati no sevis - pretēji iepriekš līdzīgās situācijās novērotājam ezēna mamma ņēma un pēc vienas sērijas televizoru izslēdza. Izrādījās, ka viņai sāpēja galva un viņa nemaz nevarēja tik daudz skatīties televizoru.

Ar pamatīgu joni ezēns un kāmēns metās pie ekrāna, pieslēdza kompjūteru un iegrima cīņās par sekundēm un labāku virāžu iziešanu. Ezēna tētis gan būtu ezēnam teicis, ka šādi ar mašīnu braukt nekādi nedrīkst, ja vēlas, lai tā ilgi kalpotu, bet ezēns spēlējot kompjūteru par satiksmes drošību nedomāja. Un patiesībā tādu bedru uz ceļiem kā vidēji lielajā pilsētiņā šajā spēlē arī nebija, līdz ar to slodze uz piekari nebija tik dramatiska. Tā ezēns un kāmēns cīkstējās līdz pat sešiem vakarā, kad atceļā no bankas Vilfrīds fon Kāmis iebrauca pēc savas pilnvaigu atvases.

Pēc ilgās spēlēšanas ezēnam sāpēja acis, dunēja galva un ausīs joprojām skanēja motoru rūkoņa. Diena bija labi pavadīta. Un jau septiņos ezēns ielikās zem segas, lai atgūtu spēkus un rītdien varētu uzvarēt neganto kāmēnu. Bet svētdien, pēdējā brīvlaika dienā, ezēns beidzot ķersies pie mācībām un lasīs "Dvēseļu puteni".