Kazhes pierakstu burtnīca

Vakar lasīju ziņu par to, ka Kino profesionāļi kritizē deputātus par šauru skatījumu uz nozares attīstību. Ziņas doma bija tāda, ka Saeimas deputāti pauda sašutumu par to, ka Latvijā tiek uzņemtas filmas par tēmām, kas sabiedrībai nav svarīgas vai nav pieņemamas (konkrēti runa bija par homo@lv - dokumentālu filmu par Praidu - treileri skaties šeit - naudas jau tāpat esot maz (fakts!) un tā pati tiekot izmantota visādiem kaitīgiem projektiem, nevis patriotiskām un nozīmīgām filmām.
Droši vien, kā pozitīvo piemēru būtu minējuši drīzumā gaidāmo "Danci pa trim":

Šī filma noteikti kinoteātros gūs diezgan labus ienākumus kaut vai tāpēc vien, ka tajā vienā no galvenajām lomām ir Mārtiņš Freimanis, un zināms, ka "death sells" (Hīts Ledžers pat pie Oskara posthumously tika).
Bet vienlaikus tādas filmas kā "Dancis pa trim", manuprāt, ir tipisks piemērs, uz kā var apskatīt Latvijas mūsdienu kinematogrāfa problēmas.
1. Aizraušanās ar vēstures un kara tematiku.
Šķiet, ka pēdējos gados gandrīz neviena "lielā" (budžeta) Latvijā tapusī filma nav izvairījusies no kara tēmām - vai nu darīšana ir ar 1.Pasaules karu vai (biežāk) ar 2., bet karš ir šausmīgi aktuāls. Ja ignorē pat tādu apstākli, ka par šo tēmu sen vairs neko jaunu nepateiksi, šādu filmu uzņemšana parasti prasa lielu resursu ieguldījumu specefektos, tērpos, dekorācijās un tā tālāk, kas noved pie 2.problēmas.
2. Mēģinājumi uzņemt lielbudžeta filmas ar mazu budžetu
Lai uzņemtu vērienīgas kara drāmas, nepieciešami lieli līdzekļi. Tādu Latvijas kino nav. Līdz ar to tradicionāli notiek izlīdzēšanās no kategorijas - uztaisīsim, kā sanāks par mūsu naudiņām, un gan būs labi. Ja tev nav naudas, lai uzbūvētu no kartona visu Pārdaugavu kara laika Pārdaugavu, varbūt tev vienkārši vajadzētu uzņemt citu filmu? Ja nevari uztaisīt ainu ar ložu apliekšanos, varbūt tev to nemaz nevajag uzņemt? Varbūt labāk uzņemt filmu par attiecībām un nevis par nozīmīgiem vēsturiskiem notikumiem? Varbūt vērtīgāk ir vairāk laika ieguldīt scenārijā, dialogos, un mazāk - veicot pēcapstrādi studijā? Plus ar šo ir saistīta vēl viena problēma.
3. Intereses trūkums par to, lai filma atpelnītos.
Nekad un nemūžam nevarēs filma, kas uzņemta Latvijā, atpelnīt budžetu 2-3 miljonu dolāru apmērā. Ja gribi uzņemt relatīvi lielbudžeta kino - padomā par to, kā šo filmu varēs pārdot ārpus Latvijas. Pareizā atbilde - vairumu filmu pārdot ārpus savas valsts robežām ir gandrīz neiespējami, un arī Eiropā vairums filmu tiek uzņemtas pamatā vietējam tirgum. Līdz ar to jārēķinās ar vietējā tirgus izmēru un to, cik daudz šajā tirgū var nopelnīt. Nevar valstī ar 2 miljoniem iedzīvotāju atpelnīties 2 miljonus vērta filma. Un nesaki man, ka par rupji ņemot 50 tūkstošiem latu nevar uztaisīt labu filmu (pieņemot, ka tā būtu summa, kuru teorētiski varētu atpelnīt). Ja tādu Primer varēja uzfilmēt par 7000 dolāru (un Amerikā - kur droši vien uzņemšanas izdevumi būtu lielāki nekā Latvijā), tad droši vien arī Latvijas apstākļos normālu filmu tapšana būtu iespējama.
Ja tomēr nepieciešams lielāks budžets, vērts padomāt par to, lai filma varētu šķist arī cilvēkiem ārpus Latvijas. Pozitīvais piemērs - igauņu "Klass":

Šīs filmas tematika bija pietiekami universāla, lai to gribētu skatīties arī Eiropā, ne tikai pašmāju skatītāji ar domu, ka filmā, redz, statista lomā piedalās arī Rūdis no kaimiņu pagasta.
Domas par skatītāju noved pie problēmas, kas raksturīgas vienai citai Latvijas filmu kategorijai:
4. Kapitālismā nevar rotaļāties ar artsy-fartsy lietām
Vairums to Latvijā uzņemto filmu, kuras nav Ēķa-Graubas produkti masveida patēriņam, vispār nospļaujas uz "Juri parasto" un mēģina taisīt "augsto mākslu". Tomēr "Juris parastais" ir tas, kas ienes filmai naudu, kamēr atzinība no "šallainajiem" maku nepiepilda.
Es nesaku, ka filmas ir jātaisa trulas un stulbas filmas, bet pirmkārt filmām ir jābūt skatāmām. Protams, vieta pasaulē ir arī nekomerciālajam kino, bet - manuprāt, nav īsti korekti uzņemt nekomerciālo kino par valsts līdzekļiem - vai vismaz vajadzētu pastāvēt balansam - ja valsts iegulda naudu 10 filmās, ideālā variantā gala rezultātā valstij vajadzētu būt vismaz uz nulles, varbūt - kaut ko nopelnīt. Bet doma - mums ir N latu, ko mēs ieguldīsim nacionālajā kino un neko no tās nedabūsim atpakaļ, ir pilnīgi garām.