Sapnis un realitāte
Šonakt sapnī es biju miris, un miris jau kādu laiku. Biju nonācis pasaulē, kas visai maz atšķīrās no šīs. Ar tādu vien atšķirību, ka tur visi bija miruši un katrs bija tādā vecumā kā tad, kad viņš nomira. Kā jau minēts - es biju miris jau diezgan sen, un miris jauns. Taču tā kā tas bija noticis jau sen, sevišķi mani tas neuztrauca. Kas mani apbēdināja - Čipis dzīvoja pie maniem vecākiem un nevis pie manis, jo viņš bija palicis pie viņiem pēc manas nāves un arī viņsaulē bija turpat (par Lieni sapnis neko neziņoja).
Un tad, kā jau sapnī pieklājās, sākās sviests. Sastapu janitors, kurš nesen kā bija arī nomiris (interesanti, kā viņš nonāca manā sapnī?) un jautāju viņam - Kas tāds jauns notiek dzīvo pasaulē? Vai DELFI vēl pastāv? Un saņēmu atbildi: nē, gan DELFI, gan TVNET, gan APOLLO sen vairs nepastāv. Visu ir pārņēmis Facebook.
Ar to sapnis beidzās.
Savukārt nupat braucu ar riteni pusdienās un mani notrieca automašīna. Par laimi, līdz sapņa piepildīšanai bija ļoti tālu, jo tā īsti par notriekšanu to laikam nevarētu saukt - braucu garām vienai izbrauktuvei no blakus teritorijas, pie tās stāvēja mašīna, kura taisni tajā brīdī, kad es atrados tās priekšā, uzsāka braukšanu. Tā aizķēra manu aizmugurējo riteni, bet man izdevās līdzsvaru nezaudēt un pat izvairīties no nepieciešamības piezemēties. Faktiski - nekā jau tur vispār nebija, tik vien kā pārsteigums un sašutuma pilns žests auto vadītājam (ne rupjš, esmu jau gana labi mācīts, ka pirkstu autovadītājiem rādīt nevajag), kurš vienkārši bija aizmirsis apskatīties jebkur, pirms uzsākt braukšanu. Ja tieši tajā brīdī es nebūtu domājis par sapni, kurā biju miris, šis starpgadījums ar mašīnu vispār nekādas emocijas neizraisītu.